Ķēde ap manu kaklu šovakar lēnam savelkas ciešāk. Katrs tās posms ar dzelzs naidīgo aukstumu spiežas ādā, no Saules skupstiem slēpto ziloņkaula bālumu padarot koši sārtu. Svelmainās sāpes nejūt, smoku. Rīstos un slāpstu pirmsnāves agonijā.
Ķēžu važas plīsīs. Pašas kaltie valgi irs.
Solījos sev, ka tā nenotiks. Tiem vajadzēja pasargāt mani no sevis.
Un vienīgi "spiedogi" būs kā akli liecinieki tam visam.