Lai uzrakstītu sevi ir jābrauc, jāiet prom, jāstutē vaigs pret stiklu – ir jātiek prom no sava visa. Jārit bezgalīgam tapešu rullim aiz loga ar vietām, nevietām, jūras malu, pieturām, vārtrūmēm, debesīm, sasiluša piķa, dīķa dvašu, sētas mietiem, ko maina citi, kas izzūd un atkal uzdīgst jauni citi, bet svarīgi, ka sveši. Jo izvaro slēdzeni, pagriez atslēgu, ieslēdz slēdzi, uzkrīt medus gaisma, pieķeras, sacukuro visu – skatu, prātu, lietas. Iedzen jūtas pagultes melnajā ēnā. Sastingst viss, un tu esi tas pats, kas nu jau pagātnē.

Es esmu planēta, centrs, punkts, ap kuru viss griežas. Katrs ir sava visuma centrs. Tā nav iedomība, egoisms, varbūt tikai nolemta vientulība. Tāpēc vajag savrupas vibrācijas atsevišķās, grūti tveramās frekvencēs, jo tikai ar tām var izdoties rast kādu kopsaucēju. Lai gan vienalga visi diegi plīst, bet vismaz dzirksteļu zvaigznes būs īslaicīgi sakarsušas. Var tikai pastūrēt garām un noskrāpēt sānus.