Aizgāju pie māmmiņas. Šī sacienāj ar saldējuimu. Teicās, ka centusies speciāli man pietaupīt viskiju, bet ciemiņi labsajūtā aizsēdējušies visu izdēruši. Apbrīnoju, kā māte to var izturēt, un tur tā lielākā atšķirība, es nevaru. Mājas ir mana teritorija, bet viņa savējās pārvērtusi par hosteli, kur visi barojās un pārtiek no runām, smiekliem, viens otra. Būtībā tas ir lieliski, ka tik daudziem var sagādāt patīkamus mirkļus, bet ilgstoši tas nav manos spēkos, gribās bēgt uz mežu vai pie jūras aizbērt acis, ausis un prātu ar šņācošu vēju. Mans mehānisms pārāk ātri svešiem putekļiem piebirst, un tad čirkst katra kustība un katrs domas pulss.