Tā svinēšana ir atkarīga no tā, ko svin. Atzīmēt ir tā manā uztverē kaut kā klusi un mierīgi, bet var taču svinēt to, kādi šie cilvēki ir bijuši.
Tas ir tā kā es daru sevī, kad kāds nomirst. Skumji un tā protams, bet vajag vienkārši paņemt to labāko no tā cilvēka un turēt kā kaut ko svarīgu. Tad jau vairs nav tās skumjas tik lielas, to nedaudz aizēno tā cilvēka kaut kādas unikālās īpašības.
Lai nu kādi arī tie upuri ir bijuši, bet viņi tomēr to ir izpelnījušies. Neizsūtīja jau arī tāpat vien uz sibīriju, tur taču bija tas pretpadomju iemesls un tādā garā. Un tad tur ir par ko priecāties, kā, piemēram, mans vectēvs sibīrijā tikai uzauga no maza bērna, bet toties par krietnu cilvēku izauga. Katru sīkumiņu taupīja līdz vecumdienām, vienmēr bij ar gudru padomu, visam tam cauri izdzīvojies. Protams, viņa tēvam sibīrijā izpildīja augstāko sodu un nošāva, bet.. viņš jau palika. Tāpat jau tas princips, kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku. Kaut kādā veidā taču vajadzētu mēģināt slikto pārvērst labajā. Kā ziedoņa epifānijā - "Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet ne viņa aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam."
Ceru, ka domu kāds saprata un galīgi neiebraucu auzās.