Mana ģimene.
Māte - māksliniece. Klīst baumas, ka lielākā bohēmiste visā Rīgā.
Tēvs - aizgāja jau sen. Nelaimīgs neveiksminieks. Pēdējo reizi redzēju viņu sapnī, kurā viņam amputēja kājas, un tad viņš izdarīja pašnāvību. Bija arī vēstul, žēl neizlasīju. Pamodos.
Vecākā māsa - viņa dzīvo, uzspļauj uz visu un visiem.
Jaunākā māsa - lēnām stūrē Tvaicenes virzienā. Apmeklē psihiatru, ārstējās ar zālēm, kuru pamatā ir narkotiskas vielas. Vēlāk vajadzēs ārstēties no tām.
Vectēvs - tikko pārcieta infarktu. Ceru, ka vel ir laiks..
Un ir vel arī cit...

Vienu dienu ieskatoties viņiem sejās, vēderu sarāva krampjos no nesavaldāmajām rēkām, un caur groteskajiem smiekliem izlauzās vārdi: "Ak, šī, nolādētā alkoholiķu ģimene!".
Atbilde bija: "Labi, ka ne narkomānu."