Veltījums mātei.
Svētdien beidzot, aizgāju līdz mājai cerībā satikt sen neredzēto radinieci. Tā kā mūsu komunikācijas telpa ir stikla burbulī ieslēgts vakuums, citas iespējas nepastāv. Mājā atradu tikai vēju, kas nelūgts rotaļājas ar pieaugušo mantām un sajūtu, ka kāds tur dzīvo. Pieņēmu, ka māte droši vien saules aizkustināta ar degoša gaiļa kliedzienu metas pretī jūras zāģa balti sakultajām skaidām, peldēšanās sezonu atklājot.
Uzrakstīju viņai vēstuli, iztiekot bez pārmetumiem un norādēm, kas pārvārījušās, sākušas iztvaikot. Ja šis vilciens no sliedēm nenoskries, tad nākamo vēstuli izsūtīšu pa pastu, tad sakos ierakstā vēstule, un visbeidzot - sūtīšu pastkartes ar pāris bezpersoniskiem teikumiem, tikai, lai atgādinātu.
Un tas viss tikai tāpēc, ka es esmu nogurusi. Man tracina tā bohēmiskā - mākslinieciskā nekārtība, vienaldzība un nevīžība – visa dzīve bijusi tāda. Prāts man arī par šauru, lai saskatītu ģeniālo, ieraudzītu šedevru tajā nelielajā ar metāla žogu aplenktajā zāles pleķītī. Es neesmu tik brīva, lai pasmaidītu un apgalvotu, ka redz tā ir māksla.
Nekad neesmu analizējusi vai jebkā iedziļinājusies viņas gleznās, lai to paveiktu, vajadzētu vismaz kādus pāris gadus pastudēt krāsu psiholoģiju, jo formas un satura iztrūkums liedz ābeces patiesības. Kā arī es ar savu latviešu zemnieciski smalko krāsu izjūtu, to visu gremotu divtik ilgi. Patiesībā, es nemaz negribu zināt, kādi dzeloņdrāšu tinumi un zeltas stiepļu vijumi sasegti zem ūdens deķa. Ticu, tas liktu smadzeņu krokās sadzimt vēl pa kādam desmitam balto pelīšu.
Nē, viss ir brīnišķīgi, tikai mani nervi tam ir par vāju, savukārt viņas par stipru.
Bet es ceru, ka vecumdienas viņa varēs aizvadīt saulainā Spānijas piekrastē, ēdot sauli, dzerot lētus vīnus un gleznojot.