Man ļoti patīk, ja cilvēki makā vai uz nakts skapīša pie gultas tur sev mīļu cilvēku fotogrāfijas. It īpaši tādas vecas ar ziepjutraukiem uzņemtās, kur visi smaida greizus smaidus, acu zīlītes spīd koši sarkanas, un ieņemtā poza kliedz, cik tā nedabīga un neērta. Vai arī kriminālās informācijas cienīgus dokumentu fotoattēlus. Tas šķiet tik brīnišķīgi, ja kāds pirmo, ko no rīta vēlas ieraudzīt, ir kāds ar sasarkušiem vaigiem iespundēts patizlā kompozīcijā uz kaitinoši ņirboša, trokšņaina fona.

Tas, ka man nav šādu fotogrāfiju, šķiet daudz pastāsta par mani.