Jau vairākkārtīgi noteiktās nedēļas dienās un konkrētā laikā autobusā, kuru esmu izvēlējusies kā ideālāko transporta līdzekli laicīgai galamērķa sasniegšanai ar to sākusi pārvietoties vesela grupa garīgi atpalikušu cilvēku. Atšķirībā no vairuma man nav bail no augstuma, kukaiņiem, vientulības, zirnekļiem, grauzējiem, tumsas... tie visi ir nieki, bet man ir ārprātīgi bail no garīgi atpalikušiem, neattīstītiem, bremzētiem morāliem kropļiem (reizēm arī kropļiem kā tādiem). Tā nu ir bērnības trauma, kurai nekad, nekad netikšu pāri. Un šoks, kad tās pašas dabas izķēmotās seja ieraudzīju vilcienā mani paralizēja. Esot tik šaurā un noslēgtā telpā ar viņiem kļūst nelabi, vienmēr rodas vēlme nekavējoties izkāpt, bet neuzdrošinos pakustēties, jo tas nozīmētu, ka jāspraucas viņiem visiem garām, lai tiktu līdz izejai. Tā nu sastingstu un cenšos nesajust viņu raustīšanās, šūpošanās, dīdīšanās un šļupstēšanas rezultātā ievibrēto gaisu. Pagriežu skaļāk mūziku cerībā, nesadzirdēt neartikulētās skaņas, šķebīgos smieklus, nevienmērīgo runu.
Zinu, ka tas ir briesmīgi, un manī ir cilvēcības deficīts, bet es nespēju just līdzi šādiem cilvēkiem, man vnk ir drausmīgi bail.