Tuvākajā piemājas veikalā izvēloties vīnu no “dižā” piedāvājuma, krietnu laika brīdi apstulbusi blisināju acis uz tiem dažiem pustukšajiem plauktiem, cenšoties atrast kaut ko vārda ‘ciešams’ cienīgu. Līdz vienā brīdī, kāda klusa vīrieša balss sāka kautri sniegt ieteikumus izvēlei. Atbildes skatienam pagriezusi galvu ieraudzīju garu, kalsnu, apsarga formā tērptu stāvu. Apmulsusi uz svešinieka gādīgajiem padomiem atbildēju ar neizteiksmīgu, bezemocionālu paldies, liekot noprast, ka man nav nemazākās intereses par izteikto viedokli. Brīdī, kad vīrietis centās turpināt uzsākto sarunu, darba pienākumi viņu aizsauca prom. Palikusi viena praktiski tukšajā veiklā, domāju, cik gan ilgi šis vērojis mani un manu neizlēmību. Galu galā pārtikas grozā nonāca tieši viena no apsarga norādītajām pudelēm.
Un vīnam tik tiešām nebija ne vainas.