Māte no savas savrupmājas atkūlusies uz Rīgu jau kuro dienu aizķērusies dzīvoklī. Šorīt, lai nebūtu jānoklausās neskaitāmajos pārmetumos un lai nebūtu tik pat daudz tādi jāizsaka, pēc mēneša pārtraukuma, izdzēru gandrīz litru stipras kafijas, izsmēķēju divas cigaretes, un trīcošām rociņām savācu datoru, un savā oficiāli piešķirtajā brīvdienā atbraucu uz mācību iestādi. Tagad sēžu mīkstā ādas dīvānā, rokas stiepiena attālumā no kafijas automāta (žēl, ka no tā, arī par nesaprātīgi augstu cenu, nav iespējams laukā izdabūt kočiku, nu vai vismaz tās mazās suvenīra tipa stiprā alkohola pudelītes), pārrakstu CV un pētu neesošos darba piedāvājumus, kā arī ļaunprātīgi patērēju augstskolas internetu, novelkot filmas. Jūtos tik sasodīti kolosāli, ka pārradusies mājās mātei uzsmaidīšu platu smaidu, apjautāšos par viņas aizvadīto dienu, un atkal pievērsīšos zāļu tēju dzeršanai, kas man aizstāj kafiju, cigaretes un visas izlaistās ēdienreizes. Šobrīd dzīve ir brīnišķīga tāda, kā tā ir.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Attiecīgās dziesmas skaņu kopilācija perfekti raksturo domu plūsmu smadzenēs.