Ciemojoties pie vecvecākiem tieku izmitināta viesistabā, kur tad arī glabājas vecmāmiņas dudzu gadu laikā rūpīgi sakrātā bibliotēka. Kad visi devušies pie miera sameklēju skapju atslēdziņu (mjā.. šajā mājā daudz kas atrodas aiz slēgtām durvīm) un lēnām pārcilāju grāmatas vienu pēc otras līdz atrodu meklēto. Bieži tās vair savā vietā neatgriežas, tās tiek ievietotas manā grāmatu plauktā, bet to neviens nepamana. Jūtos kā likumu pārkāpēja, bet tieši pajautā neuzdrošinos, jo parasti kārotā vietā saņemu pamatīgu grāmatu kaudzi par tēmām - kas jāzina meitenēm/ kā uzņemt viesus/ ģimenes ētika (krievu v.)/ ētika (krievu v.) + neskaitāmi avīžu izgriezumi par to, kas jāzina studentam. Saņemot šo koplektu apvaldīdama smieklus, māju ar galvu kā zīmi, ka noteikti to visu izlasīšu un atzīšu par vērā ņemamu.
Kā man patīk tās veco ļautiņu dīvainības.