Esot bez mājām, man visvairāk pietrūkst manas lietas. Pārrodoties savā pagaidu miteklī mani nesgaida nekas, ko tik ļoti vēlos redzēt - garāmatas, gleznas, veco kumodi, sarkanos aizkarus, singer šujmašīnu, krāsu kasti...
Vēl visa šī haotiskā kustība ir likusi nevīžigi aizsākt lasīt nesakitāmas grāmatas, un nu vairs nespēju izsekot līdzi, kur katra no tām atrodas. Atmiņā vairs neaizķeras kurā lappusē, rindkopā esmu apstājusies. Burtu juceklī pazūd domas un frāzes.
Viss jāsakārto pa plauktiņiem.
Šķiet, atkal aizbraukšu apciemot papucīti, lai tad arī viņam būtu sajūta, ka piedalās savas meitas dzīvē. Paklausīšos zvijnieku/mednieku tipa stāstus par acīm neredzamo - neticamo. Tur viss ir tik viegli. Domāju, ja viņš būtu nopietni uztvēris savus tēva pienākumus, tad ģimenes sievietēs nebūtu tik rūpīgi izauklēts sarkasms un cinisms. Viņam piemīt tāda patiesa cilvēcība.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: