Velns, cik gan maz vajag pilnīgai labsajūtai.
Žēl, ka atceros to tik reti.

Esot savā “skoliņā”, jūtos kā pilnīgs frīks. Jāatzīst, man tas ir tik sasodīti vienalga, ko viņi domā vai visticamāk nedomā par mani. Un man vienmēr ir patīkam iesaistīties diskusijā ar savu angļu paranoisko sola biedreni, viņa ir tik uzjautrinoša. Iedomājaties, ka kāds saruna biedrs nepārtraukti iejūtas kādā tēlā. Tās sakāpinātās, pārspīlētās slikta aktiera viltotās emocijas. Uzlūkojot viņu vienmēr iedomājos Padega stiliņā izzīmētu grotesku satīru. Kas zin’, varbūt kādreiz uzskicēšu.