Šī nav neveiksmīga dzeja, vārdi krīt paši no sevis.
Dzīvi vadu zem tramvaja sliežceļa bruģa.
Pelēki maigi akmeņi kautri spiež kailo miesu.
Ir tik smagi silti zem smilšu čukstu trokšņa.
Daudzšķautņaini zvirgzdi skriemeļus skaita
un āderes liek nākotnes bruģi.
Sen zudusi nagla stigmas rada,
bet ir tik labi, kad baskājainas dvēseles dun pār mani.
Tikšķ mehāniski sirds,
paceļot zemi.
Kūst saules stari,
dzirdot mani
Un ir tik labi