Izliekot savas negācijas pārmērīgi uzcītīgā grīdu beršanā, secināju, ka vajadzēja apgūt kādu profesiju/amatu, kur pietiek ar septiņu klašu izglītību. Strādātu sūdīgi atalgotu darbu, dien dienā darītu to pašu, kultūras dzīve sastāvētu no dirnēšanas TV priekšā ar kādu tipiņu, kura vārda krājums aprobežotos ar - bļeģ, nahuj, dirst. Vai arī būtu brīnišķīgi, ja spētu fanātiski nodoties kādai mazpazīstamai reliģijai, bet ar ticību un ticēšanu man vislielākās grūtības. Neticu ne sev, ne citiem.
Tas būtu ideāli, jo man nav dižas ambīcijas, godkāres, naudas un varaskārs arī ne. Es pat neesmu spējīga izvēlēties valsti uz kuru aizlaisties, ja (kad) šeit viss kļūs vēl bezcerīgāks. Tikai daba kļūmīgi mani apveltījusi ar pārlieku daudz prāta, lai dzīvotu sīku dzīvīt un divdesmit gadu vecumā būtu trīs bērnu māte.
Es nezinu, ko gribu, liekas, ka negribu neko.
Un tad vēl tie priduraki, kas iestāstījuši, ka ir talants, spējas un kaut kādas perspektīvas.. Ha!
(Un šajā vietā vēlētos komentāru: kādi Austrumu gudrie jāpalasa, cik kalnos jāuzkāpj, un cik ilgi jānododas klusēšanai sevis meklējumos). Pēc pusgada blenšanas balsinātos griestos, izolācijas un antisociālas sadzīves nekas nemainās.

Tikko biju pabeigusi kārtējo teroraktu pret sevi, dzīvesvietā ievēlās divi labi nobarojušies tēvaiņi, kas lauzītā latviešu valodā paziņoja, ka sienā jāizlauž caurums līdz pat griestiem. Piemīdīja mitekli ar dubļiem un sniegu, lai pēc 2 min jau aizvāktos pat neatsveicinājušies.Ak, un jā, man ir tas slimīgais punktiņš uz tīrību un kārtību.