Skaļi un skaidri – man nekad nav pieticis un nekad arī nepietiks ar “galvenais, ka cilvēks labs”. Man ieinteresēt un aizraut spēj tiek, kuru zināšanas ir vismaz līdzvērtīgas manējām, bet patiešām piesaista tie, kuri ir pārāki. Un nav svarīgi kurā sfērā ir šīs zināšanas, svarīgi ir, lai būtu mērķis un reāla rīcība tā sasniegšanai. Ne par velti cilvēces evolūcijas laikā ir izveidojies tāds galvaskauss, kurā tik daudz vietas atvēlēts smadzenēm. Nepārprotiet, nav tā, ka neprotu novērtēt labus cilvēkus un viņiem piemītošās kvalitātes, bet ātri vien viņi sāk garlaikot.
Manā skatījumā, vienīgie izņēmumi ir ārkārtīgi skaisti cilvēki, viņos ir attaisnojums arī absolūts stulbums un vientiesība. Ja elpu aizrauj ārējais veidols, viss cits ir pieļaujams, bet tas ir liels (LIELS) retums.

Bet visvairāk manā dzīvē (un pasaulē kopumā) šobrīd pietrūkst to ļoti, ļoti gaišo cilvēku. Tie, kas ir kā apgaroti. Apzināti izvairos no vārda dvēseliski, jo šo substanci veido gan prāts, gan gars, šādi cilvēki paceļas pāri dvēseliskajam, un neatņemama viņu daļa ir augsts intelekts. Žēl, ka par tādu nevar kļūt, par tādu ir jāpiedzimst.

Reizēm dziļi ienīstu sarkasmu un cinismu, kas savas saknes ir iedzinis pat manos sīkākajos kapilāros, bet tas ir tikai neprecīzs fokuss uz tīklenes ar mīnus zīmi priekšā, bet tā neesmu es. Ir grūti to pierādīt, laikam tāpēc arī necenšos, un tie, kas vēlas, būtību saredz paši.