Klāvs Elsbergs
Pļavnieku kaķis

”pēdīgās kaķenes tuvumā nav
padzīts un apmaldījies es klīstu
un savā dzejiskā kliedzienā
ielieku dvēseli visu

jaunajā dzīvoklī ielaida mani
laimes nesējus vienmēr dzen projām
pagrabos guļu no miskastēm ēdu
acis pūžņo
es eju bojā..”

Mani dzīves piespēlētie līdzcilvēki sāk dzīt izmisumā. Skaidrs ir viens, ka steidzami nepieciešama vien man piederoša dzīves platība, diemžēl manas iespējas nesniedzas tik tālu. Un es nespēju izvēlēties no piedāvājumiem, kur izmitināt sevi ar savām domām un nedaudzajām mantiņām, izrietošās sekas ir pārāk kategoriskas. Es neesmu gatava izlemt kādam par labu, citus it kā nododot.
Kāpēc cilvēki savas negācijas/problēmas vienmēr novirza uz kādu trešo personu.?
Tas nav taktiski manu izvēli vērtēt tik absurdās kategorijās. Es nezinu, ko iesākt.