Brokastīs cigaretes un melnā tēja ar krietnu devu brendija – tā garšo labāk.

Neviens un nekad nemainās. Es jau nu tik. Jaunie apstākļi, situācijas tikai bagātina zināšanas un pieredzi, kas galu galā uzspiež rīkoties pret paša gribu, bet tas iekšā mītošais radījums ar aukliņām rokās priecājas/skumst/ienīst/mīl to, ko vienmēr. Reizēm šķiet, ka visas savas mīlestības (pret lietām, nodarbēm, cilvēkiem) jau esmu paspējusi sazagt no šīs pasaules, pieņemt kā visdārgāko, un zobgalīgajai patiesībai par prieku palaidusi vējā.

Cik gan ļoti esmu sailgojusies pēc cilvēkiem, kas prot spēlēties – labsirdīgi ņirgāties par sevi un citiem, neizliekoties teikt patiesību ar smiekliem mutē.

Man ir ļoti bail, ka citi un es pati sevi esmu pārvērtējusi. Ja nu es neesmu nekas vairāk..