Man ir bail iet gulēt. Izgāju arā notīrīt sniegu. Tagad āda viegli smaržo pēc aukstuma un pa kaimiņu mājas dūmvadu ārā kāpjošajiem akmeņogļu dūmiem. Nemiers.

Man riebjas lasīt aforismu krājumus, apkopojumus, un reizēm pat tos, kas ierakstīti kādā bezpersoniskā atklātnītē. Tādi sīki, pamācoši, visiem zināmi, pārgudri teikumiņi. Kurus gluži kā baušļus varētu sludināt mācītājs no kanceles, uzsverot, ja dzīvos saskaņē ar tiem, dzīve būs skaist un "..cilvēkiem labs prāts". Nenoliedzami reizēm gadās kādas tik tiešam orģinālas atklāsmes un atziņas, bet sajūta, kas rodas tās izlasot - tagad es zinu šo patiesību, problēmai nevajadzētu būt, ir kaitinoša.