"..samontē hipnotiskā kompozīcijā un
absolūtā vienatnē noslēgtā istabā liek klausīties
to vairākas reizes pašam runātājam, līdz to
pārņem nepanesama vientulības sajūt, tā pati
atsvešinātības sajūta, kas rodas katrā, ar kuru
runā pļāpa, - no sākuma apnicība, tad vientulība,
tad baiļu sajūta, ka šajā pasaulē nav cilvēku,
nav neviena paša, un beidzot bezcerība un izmisums."

Pagājušā pavasara bezcerībai un izmisumam ar platu soli esmu tikusi pāri, bet tālāk gan ne. Mani nemoka vispārēja apātija un vienldzība, bet vienkārša nevēlēšanās, kas nav tas pats, kas vēlme neko nedarīt. Jēgas meklējumus jau sen esmu metusi pie malas, bet lietu bezjēdzība ir tik uzkrītoša, ka nevaru rast attaisnojum un vajadzību pēc jebkāda veida aktivitātēm. Pat dzudzie netīkamie, spiedīgie apstākļi nespēj neko manīt. Esmu iestrēgusi periodā starp nākamo dziļo depresiju vai laikiem, kad dzīve sāks virzīties uz augšu vai gluži vienkārši citā virzienā. Gaidāmā vides maiņa liek domāt, ka bedrē, kur reiz atrados diez vai nokļūšu atkārtoti, bet par visu trūkst skiadrība un noteiktība.
Nogurums.