Beidzot esmu mājās.
Pēc spilgtās un notikumiem bagātās piektdienas brīvdienas aizvadītas valstotie pa gultu, slēgājot TV neskaitāmos kanālus, neko tā arī neskatoties, kopumā nelietderīgi izmantojot laiku.

Piektdien, kā ik gadu, apmeklēju akadēmijas karnevālu, un kā parasti netiku vīlusies. Šis nu ir pasākums uz kuru jāierodas oligāti tāpēc vien, ka tā ir viena varen liela kurasbiedru un arī skolasbiedru ballīta, un šogad arī labas draudzenes dzimšanas diena. Tēma gan bija neinteresant un ierobežojoša, ko labi atspoguļoja daudzie vienādie apkār klīstošie tēli. Atļāvos šoreiz pilnībā noignorēt karnevāla būtību - attēlot sevi citā veidolā - biju vnk es.
Tovakar tiešām no visas sirds priecājos, jo uzzināju tik daudz labu lietu, ko līdzcilvēki domā par mani.
Lielākā daļa bija piedzērušies vai lamīgi, bet tam nav nozīmes. Daudz prieka un smaidu.

Vienīgi dienas notikumi lika satraukties, kad māsu aizveda uz slimnīcu. Kārtējo reizi liekot pabrīnīties par Latvijas medicīnisko palīdzību kā tādu. Nesaprotu, kā cilvēku, kam ir slikti, var nepieņemt un izraidīt no poliklīnikas, argumetējot, ka viņu pinākums nav izsaukt ātros. Un nonākot slimnīcā, stundu salt uzņemšanā nevien neapraudzītam. Par laimi, šobrīd vairāk vai mazāk viss ir kārtībā.

P. S. Drīz gaidāms manas mīļotās izglītības iestādes karnevāls, ko rīko mans kurss, domājams ne mazāk jautrs pasākus.