Pagāja pusotra diena un stāvoklis, ko Sartrs nodēvējis par Nelabumu, ir cieši apņēmis mani. No tā nav iespējams izbēgt vai paslēpties.
Es skaidri apzinos, ka nepietiek ar sešām plaknēm un dzīves telpu, ko tās ieskauj, bet tikai tur iespējams zaudēt laiku, nedēļu padarīt par sekundi. Par pasaules lieciniekiem paturot pavērtos aizkarus un rimti kustīgo bildi aiz tiem. Var iedomāties, ka es neesmu.