Pamodos no asām sāpēm krūšukurvī. Nodomāju - sāp sirds. Nē, tā ir otrā pusē, bet kura gan ir otra, kura - labā, kreisā. Vēl sapņiem cirkulējot pa smadzenēm, pieņēmu, ka sāpes ir iedoma, atblāzma no slikti gulētās nakts. Un ja arī kas sāp, tad tas ir kāds krūtīs mītošs man nezināms orgāns.
Nu, vakara nomoda apstiprina, ka asinis dzenošajam muskulim atkal kādi niķi un problēmas. Pagaidām tas ir ignorējams, vien ik pa laikam atgādinot par savu eksitenci. īsi, nepatīkami mirkļi.

"..man nav tiesību dzīvot pasaulē. Esmu radies nejauši, es eksistēju kā akmens, kā augs vai mikrobs. Mana dzīve rit uz labu laimi un jebkādā virzienā. Reizēm tā man raida nenoteiktas zīmes, citreiz es nejūtu neko vairāk kā nenozīmīgu murdoņu."

Pārāk daudz paralēles un krustpunkti Sartra "Nelabumā" un manī.