Sēžot tajā mazajā istabiņā un klausoties vecās sievas atmiņu stāstos, sapratu, ka esmu visai lēti dvēseli pārdevusi sātanam. Līdz šim nebiju pat iedomājusies, ko tāda labvēlība, ko netiku lūgusi, no manis pieprasīs.
Es apzinos, ka tas viss ir tikai manis pašas labā, bet nezinu, kā nepievilt ne sevi, ne citus.

Un tad vēl tās visas daudzās uz mani liktās cerības... Esmu nogurusi vienmēr būt tā apzinīgā, nosvērtā, tā uz kuru var paļauties. Es nespēju atbildēt par visiem citiem.. un var jau būt, ka vaina ir manā uztverā, ka no manis netiek prasīta šāda atbildība, bet jautājumi tiek uzdoti tieši man. Nav iespējams neatbildēt, izlikties, ka neko nezinu. Reizēm tik ļoti ienīstu savu pienākumu apziņu pret apkārtējiem.
Es pati pazūdu kaut kur pa vidu.