Atminējos pagājušā gada pirmo sniegu, kad desmitos rītā izstumta dzestrajā āra gaisā ar kājās apautiem svešnieka zābakiem raudzījos tajās priekpilnajās acīs.

"Nāc, nu, nāc ātrāk! Redzi, redzi! Snieg."
"... "

Un cik gan šausmīga es biju. Pat ne mazākā smaida atblāzma nepavīdēja manā sejā. Par ko gan es vispār biju spējīga priecāties.?