Ever After

Horenam Stalbem savā mūžā īpaši daudz uzmanības pievērsis neesmu, bet kaut kad pēdējā gadā pirms pandēmijas tas Piededzini mann gabals ar Singapūras Satīnu man lika domāt par viņu kā visai a-ok kēksu. Diemžēl, kad sāku ievērot čali katrā krastmalas un citu protestu video, viedoklis strauji mainījās un personāžs efektīvi pārcēlās pie cibas lietotāja dūras uz to sirmo & "viedo" stouneru kategoriju, kurus sevišķi nopietni vērā ņemt nav vērts.

Jau trešo vakaru pēc kārtas kā likts aizmirstu, ka, staidzinot suņus kapos, man obligāti jānoklausās tā Džemmas Sudrabas mušu podkāsta sērija ar Martu Elīnu Martinsoni, par kuru mana MDFD (mēreni dusmīgā feministu draudzene) neliek mierā jau kādu nedēļu, bet tā vietā paklausījos viena no "cibas humora dižgariem" (viena no cibas garlaicīgāko lietotāju ever Minddll vērtējumā) iespamoto Horena interviju ar gobzems, tīri lai paspriestu pats, un... par Horenu vairs daudz nerunāšu, bet par to otru fruktu gan! (Cerams, ne tik daudz.) Jo tas ir viens baigais frukts! (Baigais jaunums, haha.) Horena balsij un intonācijai ir nomierinošs efekts un pats viņš izklausās kā appīpējies koala lācis, kas bišķi tramvajā pa ceļam uz interviju palasījis Koelju, tāpēc tas Gobzems, kas sēž viņa podkāstā, arī visai likumsakarīgi, neesot ne pie Dombura, ne Saeimas tribīnē, ne uz partybus jumta, ir visai rāms un runā lēnām un nesaraustīti. Bet tas, ko viņš runā, ir vienkārši viss iespējamais!

Pirmkārt, tur ir pilns ar truismiem, kas tiek pasniegti kā tik ahujennās atklāsmes un dzīvesgudrība, ka pazūd pēdējās šaubas, ka Aldis savu elektorātu patiešām uzskata par kartupeļiem (jebšu vienlaikus sevišķi pasvītrojot pretējo, kas ir klasisks populistu pārtī triks), kuriem nav saprotamas tādas elementāras lietas, ka, piemēram, bērni dzimst neatkarīgi no tā, vai tev ir vai nav daudz naudas, un patiesībā jau (smieklīgi condescending tonī) cilvēks, kad tam piedzimst bērni, kļūst atbildīgāks, jo jāaudzina bērni (no shit sherlock). Tad, loģiski, ir pilna dirsa pašsaprotamu lietu, piemēram, par kļūdām valsts pārvaldē, kurām vienkārši nevar nepiekrist, taču, lai uz tādām norādītu, arī nav jābūt sevišķi viedam, un, kā to pierāda Aldis, tikai jāgrib, lai tev nevar nepiekrist. Bet tad ik pēc triju četru minūšu ūdens intervāla, tā ka tiešām re-gu-lā-ri, naratīvā tiek nonšalanti iemiksēts pilnīgi arbitrārs bulšits (piemēram, ka Latvijas autoceļu sliktā kvalitāte izskaidrojama ar to, ka valstī ir nevis trīs, bet tikai divi miljoni iedzīvotāju), kas pasniegts tādā pašā know-it-all/ticiet-man mērcē kā viss pārējais, bet neizturētu pat minūtes gūglēšanas rezultātā konstruētu kritiku.

Visu, protams, nenoklausījos, jo sapratu, ka uzzinu ļoti maz jauna un vēl mazāk vērtīga. Piemēram, no jaunā uzzināju, ka Aldis ar Kristu apprecējušies mēnesi pēc iepazīšanās. Super vieda rīcība, no kuras jāņem paraugs visiem! Tam sekoja vēl viedākas pārdomas par to, ka, ja cilvēki dzīvo kopā 5-10 gadus un visu laiku gaida kaut kādu validāciju, ka tas otrs ir tas "īstais", tad... nu, sorry, nebūs, nav īstais (AAAAAA Aldi, raksti grāmatu par attiecībam un jo ātrāk, jo labāk!) Neko citu laikam arī neuzzināju, tāpēc nākamreiz gan noteikti klausīšos to Mušu ar MEM. Cibas humora dižgari, tā turpināt, man patīk! Respecto

Jā, daudziem tas būs pārsteigums, bet ir iespējams noklausīties pat vairāk stundu ar Džordana Pītersona lekcijām, nekā tam aptaurētajam taksistam par epidemioloģiju, un nekļūt par transfobisku alt-right aktīvistu! Kā man tas izdevās? Kad aizveras vienas durvis, atveras citas. Pēdējos gadus aukstajos mēnešos uzturos Rīgā, kur parādās nepieciešamība katru dienu staidzināt suņus, ko es parasti daru Lielajos kapos vienu stundu katru vakaru (jā, jau pāris nedēļas sava mūža kopsummā esmu pavadījis kapos, turklāt, tumsā), bet, lai īsinātu laiku, ņemu līdzi telefonu un klausos kaut ko austiņās. Sākumā daudz klausījos Svena & Toma CIENĪJAMOS LASĪTĀJUS LR1, sevišķi tiem autoriem veltītos, par kuriem nākamajā dienā bija seminārs. Tad izlēmu to lietu, ko rakstīju agrāk par mūziku, un klausījos jaunos darksynth albumus bendkempā. To daru vēl aizvien, bet reizēm variēju ar kaut ko par vēsturi no jūtūba, visbiežāk par Romas impēriju, piemēram, Fall of Civilizations podkāstu u.c. 2020. gada sākumā pašizaugsmes nolūkos nospriedu uz vienu mēnesi izmēģināt paleo diētu, un kaut kā, klausoties kaut ko par tēmu, kāds atkal neimdropoja to Pītersonu, un nolēmu beidzot paklausīties viņu. Mēnesi izturēju, Paleo didn't stick, but JBP did. Pārsvarā klausījos t.s. 'Bībeles lekcijas' un brīnījos, kā var vienlaikus pilnīgi retardēta gliemeža ātrumā un tomēr tik saistoši rāpot cauri vienai 1. Mozus grāmatai, bet, protams, arī citas, kaut kādas intervijas, pie Džo Rogana u.tml. Visvairāk uzrunāja tieši domas par individuālo savākšanos, atbildības uzņemšanos, plāna ieviešanu un tas lietišķums, ar kādu viņš tev pa plauktiņiem motivējoši saliek, ka cilvēks pašplūsmā pēc noklusējuma ir briesmonis un, ja neko nedarīsi lietas labā, kļūs tikai sūdīgāk. Grāmatu arī palasīju, bļe, hanībī, bet tur tik daudz atkārtojās jau dzirdētais, ka tālāk par kādu trešo likumu netiku. Tā kā, jā, no šī tev, pekaini, būtu jāsecina, ka man Pītersona stafs lielākoties pilda self-help funkciju, no mušas uzpūsto vietniekvārdu jautājumu uzskatu par dziļi sekundāru un smeļu no tās akas to, kas man der. (Tagad man ir plāns, es ceļu un nesu savu faking krustu, atpisies.) Citiem arī iesaku.