"No punktiem A un B izbrauc vilcieni ar tādiem un tādiem ātrumiem, kurā vietā (vai pēc cik ilga laika) tie sastapsies?" - droši vien man šādi standarta matemātikas uzdevumi kādreiz skolā būtu likušies daudz jēdzīgāki, ja man kāds būtu pateicis, ka dzelzceļa saraksta plānotājiem tā, droši vien, ir ikdiena. (Ja kāds būtu pateicis, ka šādu iemaņu apgūšana nav vajadzīga tikai imagināras atzīmes saņemšanai.) Algebras un trigonometrijas spēku atklāju tikai tad, kad sagribējās uztaisīt kādu datorspēli.

Literatūru nesaprotu joprojām, galvenokārt dēļ domrakstu kultūras - kāds cilvēkam var būt labums no spējas "liet ūdeni", tā vietā, lai pateiktu tieši to, ko domā.
Ķīmiju saprotu tik daudz, ka vienmēr ir interesanti papētīt, kā konkrētas vielas ietekmē cilvēka organismu un vai man nepārdod homeopātisku "placebo". Bet joprojām šausminos par ķīmijas "likumiem", kas kaut cik sakarīgi sāk izskatīties tikai, kad uz to paskatās no kvantu fizikas puses.
Par latviešu, angļu un krievu valodām nesūdzos, kaut arī krievu valoda tā īsti nepadevās (skolotājai bija pārāk grūti nolaisties no saviem literārajiem augstumiem līdz manam ielas slenga līmenim), un šo to no latviešu valodas esmu aizmirsis - bieži rakstu šķībi.
Fizkultūra bija sasodīti garlaicīga, izņemot tad, kad bija jāspēlē futbols vai kas tamlīdzīgs - tagad gan nesūdzētos par iespēju kaut ko fiziski padarīt, neko nedomājot un atslēdzoties.
Fizika bija interesanta dēļ skolotājas personības, bet tajā pat laikā briesmīga - izdarījām eksperimentus jau iepriekš zinot rezultātus, un neko sakarīgu tā arī neuzbūvējām. Neatbildēti jautājumi par uzdevumu jēgu (savienoto trauku princips guva spēku tikai tad, kad remontdarbu laikā vajadzēja uz sienas uzzīmēt horizontālu līniju), daudzas lietas tā arī netika paskaidrotas līdz galam (nu labi, daudz kas fiziķiem joprojām vēl nav skaidrs).
Bioloģija - toreiz bija totāli novecojusi mācību programma.
Datorzinātnes - ko tik nevarēja izspiest no tās novecojušās aparatūras:) Apjēga par algoritmu sarežģītību noder joprojām.
Vēsture - interesanti paklausīties, joprojām nesaprotu kāpēc to vajadzēja arī tik smalki atcerēties - man šķiet, ka pietiek atcerēties galvenās vadlīnijas, pārējo taču var vajadzības gadījumā sameklēt.
Ekonomika - nē, nu princips jau ir skaidrs, bet skaidrs arī, ka iegūt tos skaitļus, ko likt formulās, reālajā dzīvē ir iespējams tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos.
Psiholoģija - novecojis bullšits, to drīzāk varēja saukt par psiholoģijas vēsturi.

Ui, vēl atceros, ka pamatskolā bija glītrakstīšana - mūsdienās to, droši vien, vajadzētu aizvietot ar īkšķu treniņiem SMSošanai:D

Vēl - neatceros vai skolā bija loģika - ja nebija, tad vajadzēja. Un noteikti vajadzēja kaut ko, ko, laikam, sauc par "kritisko domāšanu" - ķipa avīžu lasīšana un noskaidrošana, kurš melo / lej ūdeni un kāpēc.

Salīdzinājums derētu tikai tad, ja ar likumu būtu noteikts, ka visiem, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, ir obligāti 8 stundas dienā jālieto iekšdedzes dzinējs. Tobiš, skolas sistēmas ietvaros var ar savu iniciatīvu dabūt nedaudz vairāk, bet prasība apmeklēt stundas un dabūt sekmīgas atzīmes neļauj atmest neproduktīvās lietas un nodarboties ar ko jēdzīgāku.

Ja man skolā nebūtu spieduši apgūt to visu figņu, tad es droši vien visu laiku būtu spēlējis datorspēles. Beigās es būtu tik stulbs, ka nemaz pats nesaprastu, ka kaut ko nesaprotu un tad ne gūgle, ne wikipēdija man nepalīdzētu. Kas būtu tas jēdzīgais ar ko tu būtu nodarbojies, ja tev skolas laikā būtu vaļa?

Ja nebūtu jāapgūst figņa, spēlētu datorspēles, protams. Skaidrs, ka lai pats kaut ko pastiprināti apgūtu, vajag būt spiedīgai vajadzībai (kas sīčiem mūsdienās ir samērā reti, jo pamatvajadzības nodrošina vecāki), vai arī jābūt interesei (neracionālai, ķipa, "patīk/interesē/padodas", tāpat, kā "patīk" datorspēles un citi hobiji).
Ja skolas laikā man būtu vaļa, vecāki nezinātu, ko ar mani iesākt. Nē, lai jau skolas pilda "cietuma" funkciju, kur nogrūst bērnus, kamēr vecāki strāda - vaļu gluži nevajag. Tas, uz ko es mērķēju, drīzāk ir lielāka izvēle un lielāka piesaiste reālajai dzīvei. Ar lielāku izvēli saprotot iespēju vairāk laika ziedot apgūstot lietas, ka patīk/interesē vai kuras (ja nu paveicas pietiekami agri to saprast) saistītas ar nākotnes profesijas izvēli (un attiecīgi mazāk laika veltīt citām lietām). Šāda iespēja specializēties, protams, būtu daudz dārgāka un grūtāk administrējama, nekā līdzšinējā sistēma. Un otra lieta - lielāka piesaiste reālajai dzīvei, drīzāk attiecināma nevis uz specializēšanos, bet uz vispusīgumu, t.i., ja tev konkrētais priekšmets īpaši neinteresē, tad vismaz, lai kāds tev konkrēti pasaka, priekš kam tas ir vajadzīgs, kā citi cilvēki šo informāciju izmanto, lai tas neizskatās pēc tukšas salmu kulšanas, bet rastos sajūta, ka tā informācija patiešām ir vērtīga (vismaz kādam un vismaz konkrētās situācijās). Šādā veidā var dabūt labāku motivāciju apgūt lietas, kas "neinteresē", kā arī iemācīt, ka zināšanas ir reāli pielietojamas, nevis tikai apgūstamas uz eksāmenu un pēc tam aizmirstamas. Šāda fīča ilgtermiņā nav dārga - prasa tikai vienreizēju skolotāju pārliecināšanu/apmācīšanu.
Ja šīs divas lietas būtu laikā, kas es mācījos skolā, būtu izklaides pēc vairāk apguvis datorlietas, un būtu daudz labāk sajēdzis ķīmiju/fiziku (un tā man tagad nebūtu pa gabaliņiem jāmācās no jauna, katrreiz, kad savajagas).
Pirmajās pāris klasēs gan šādas izvirtības nav vajadzīgas - tajā vecumā sīči nav izvēlīgi un ir ar mieru apgūt jebko, ko viņiem iebaro.

Par to fiziku un ķīmiju man arī tā ir, bet tas tikai nozīmē, ka kaut kas ir aizķēries galvā un tu vajadzības gadījumā vari iesaukties: "Bļē, bet tas taču ir no tās sērijas ko man fizikā stāstīja, a nuka, es uzgūglēšu kā tur īsti bija!" Savukārt, cik bieži tev ir bijušas saskarsmes problēmas ar citiem cilvēkiem un tu esi iesaucies: "Bļē, bet tas taču ir līdzīgi kā bija tanī Blaumaņa novelē, a nuka, es viņu vēlreiz pārlasīšu!" Vobšem, nākamreiz, kad būsi izbesījies un uz kādu dusmīgs, padomā, varbūt no tās situācijas ir tikpat vienkārša izeja, kā uzgūglēt Ņūtona otrā likuma vienādojumu, bet tu vienkārši nezini ko gūglēt.

Kaut kas jau, protams, ir aizķēries. Varēja aizķerties vairāk, ja to pasniedzamo lietu būtu, tā teikt, ielikuši kontekstā - iedevuši vairākus galus, aiz kā aizķerties, ne tikai vienu (man šķiet, smadzenes uzvedas līdzīgi gūglei - jo vairāk linku uz konkrēto lietu, jo augstāk meklēšanas sarakstā tā ir).
Nez, es esmu skeptisks par literāru darbu analoģijām saskares problēmu risināšanā - tak lielākoties literatūrā ir nevis normāli uzvedības modeļi, bet ekstrēmi izņēmuma gadījumi - kas ir gluži loģiski, jo nevar taču uzbūvēt iespaidīgu traģēdiju balstoties uz ikdienu, kur cilvēki uzvedas kā normāli cilvēki. Un, tad, kad cilvēki tik tiešām sāk neadekvāti reaģēt - nez, pirmā doma, kur meklēt risinājumu ir psihologs, nevis daiļliteratūra.
Jā, protams, skaidrs, ka daiļdarbi balstīti ikdienas pieredzē un novērojumos, bet lielākoties tomēr autors cenšas radīt spriedzi, negaidītus pavērsienus un neparastas situācijas, jebko, lai noturētu lasītāja interesi - pat ja autors ir baigais saskares speciālists, beigās tik vai tā visas gudrības tiek pielāgotas tam, lai daiļdarba varoņi varētu sastrādāt baigos podus un lasītājam būtu interesanti, nevis, lai visus podus atrisinātu un nekad neiekultos nepatikšanās. I mean, jee, vēl tagad atceros obligāto literatūru, kur bija sīki un smalki aprakstīts, kā novest Cibiņu līdz pašnāvībai, bet tas, kā nenovest Cibiņu līdz pašnāvībai tika atstāts lasītāja fantāzijas ziņā.

Tobiš, daiļliteratūra varbūt dod iespēju padomāt par kaut kādu problēmu risinājumiem, pirms šī problēma ir tevi skārusi, bet tad, kad problēma jau ir notikusi, daiļliteratūra nepalīdzēs, risinājums jāmeklē pašam. T.i., daiļliteratūra drīzāk parāda, kā nevajag darīt, nevis kā vajag.

Viss! Tu mani esi nokausējis.

Sak', kad nevar paņemt uz gudrību, tad paņem uz izturību:)

Jāāā...