Kaut kas jau, protams, ir aizķēries. Varēja aizķerties vairāk, ja to pasniedzamo lietu būtu, tā teikt, ielikuši kontekstā - iedevuši vairākus galus, aiz kā aizķerties, ne tikai vienu (man šķiet, smadzenes uzvedas līdzīgi gūglei - jo vairāk linku uz konkrēto lietu, jo augstāk meklēšanas sarakstā tā ir).
Nez, es esmu skeptisks par literāru darbu analoģijām saskares problēmu risināšanā - tak lielākoties literatūrā ir nevis normāli uzvedības modeļi, bet ekstrēmi izņēmuma gadījumi - kas ir gluži loģiski, jo nevar taču uzbūvēt iespaidīgu traģēdiju balstoties uz ikdienu, kur cilvēki uzvedas kā normāli cilvēki. Un, tad, kad cilvēki tik tiešām sāk neadekvāti reaģēt - nez, pirmā doma, kur meklēt risinājumu ir psihologs, nevis daiļliteratūra.
Jā, protams, skaidrs, ka daiļdarbi balstīti ikdienas pieredzē un novērojumos, bet lielākoties tomēr autors cenšas radīt spriedzi, negaidītus pavērsienus un neparastas situācijas, jebko, lai noturētu lasītāja interesi - pat ja autors ir baigais saskares speciālists, beigās tik vai tā visas gudrības tiek pielāgotas tam, lai daiļdarba varoņi varētu sastrādāt baigos podus un lasītājam būtu interesanti, nevis, lai visus podus atrisinātu un nekad neiekultos nepatikšanās. I mean, jee, vēl tagad atceros obligāto literatūru, kur bija sīki un smalki aprakstīts, kā novest Cibiņu līdz pašnāvībai, bet tas, kā nenovest Cibiņu līdz pašnāvībai tika atstāts lasītāja fantāzijas ziņā.