Ja nebūtu jāapgūst figņa, spēlētu datorspēles, protams. Skaidrs, ka lai pats kaut ko pastiprināti apgūtu, vajag būt spiedīgai vajadzībai (kas sīčiem mūsdienās ir samērā reti, jo pamatvajadzības nodrošina vecāki), vai arī jābūt interesei (neracionālai, ķipa, "patīk/interesē/padodas", tāpat, kā "patīk" datorspēles un citi hobiji).
Ja skolas laikā man būtu vaļa, vecāki nezinātu, ko ar mani iesākt. Nē, lai jau skolas pilda "cietuma" funkciju, kur nogrūst bērnus, kamēr vecāki strāda - vaļu gluži nevajag. Tas, uz ko es mērķēju, drīzāk ir lielāka izvēle un lielāka piesaiste reālajai dzīvei. Ar lielāku izvēli saprotot iespēju vairāk laika ziedot apgūstot lietas, ka patīk/interesē vai kuras (ja nu paveicas pietiekami agri to saprast) saistītas ar nākotnes profesijas izvēli (un attiecīgi mazāk laika veltīt citām lietām). Šāda iespēja specializēties, protams, būtu daudz dārgāka un grūtāk administrējama, nekā līdzšinējā sistēma. Un otra lieta - lielāka piesaiste reālajai dzīvei, drīzāk attiecināma nevis uz specializēšanos, bet uz vispusīgumu, t.i., ja tev konkrētais priekšmets īpaši neinteresē, tad vismaz, lai kāds tev konkrēti pasaka, priekš kam tas ir vajadzīgs, kā citi cilvēki šo informāciju izmanto, lai tas neizskatās pēc tukšas salmu kulšanas, bet rastos sajūta, ka tā informācija patiešām ir vērtīga (vismaz kādam un vismaz konkrētās situācijās). Šādā veidā var dabūt labāku motivāciju apgūt lietas, kas "neinteresē", kā arī iemācīt, ka zināšanas ir reāli pielietojamas, nevis tikai apgūstamas uz eksāmenu un pēc tam aizmirstamas. Šāda fīča ilgtermiņā nav dārga - prasa tikai vienreizēju skolotāju pārliecināšanu/apmācīšanu.
Ja šīs divas lietas būtu laikā, kas es mācījos skolā, būtu izklaides pēc vairāk apguvis datorlietas, un būtu daudz labāk sajēdzis ķīmiju/fiziku (un tā man tagad nebūtu pa gabaliņiem jāmācās no jauna, katrreiz, kad savajagas).
Pirmajās pāris klasēs gan šādas izvirtības nav vajadzīgas - tajā vecumā sīči nav izvēlīgi un ir ar mieru apgūt jebko, ko viņiem iebaro.