gudrība ir vēl lielāks lāsts, kā stulbums... stulbu cilvēku nemīl tikai gudrie, bet gudru cilvēku ne tikai nemīl, bet no viņa arī baidās... un šīs stulbās bailes parasti grauj ļoti daudz ko... bērnībā lasīju Bībeli un domāju, ka es arī starp bagātību un gudrību izvēlētos gudrību... tagad vairāk neesmu par šo izvēli pārliecināts... laikam tomēr bagātība būtu labāk...

http://klab.lv/users/lord_andrey/22948.html

jauki tomēr braukt pie stūres, kad kādu laiku neesi to darījis... dīvaini, ka kad sāk nākt miegs, es parasti sāku darīt visādas muļķības, lai to aizgaiņātu... piemēram, sāku ātri braukt, bīstamās vietās apdzīt citas mašīnas, izdarīt ātrus pagriezienus, etc... šodien ar tēvu saderēju, ka no Jēkabpils līdz Rēzeknei atbraukšu precīzi par stundu.... iekļāvos precīzi stundā...

vispār šodien aizdomājos, cik interesanti angļu izrunā skan tādi jēdzieni, kā pimēram, Jēkabpils vai Daugavpils... skaisti... skaists skanējums veidojas.... :))

http://klab.lv/users/lord_andrey/23497.html

sāku aizdomāties par to, ka Rēzeknē jāmeklē jauna meitene, pretējā gadījumā brālis pilnībā pārvāksies uz manu istabu... jau pēdējās divas naktis jau gulēja manā istabā... kad bija meitene, viņš bija pilnībā izvācies no manas istabas... laikam trijatā vienā istabā gulēt nepatika...

bet vispār interesanti ir tas, ka meitenes parasti trūkst vai nu gultā (ne jau seksam, vienkārši meitenes apskāvienos gulēt interesantāk) vai arī kad gribas masāžu, bet nav kam taisīt.... nu jā, reizēm vienkārši gribas patīkamu kompāniju...

rodas jautājums par meitenes funkcionalitāti tādā gadījumā... vai viņa tiešām ir vajadzīga tikai kā lācītis gultā, masieris pēc grūtas dienas un sarunu biedrs tumšajos ziemas vakaros (kuri nu jau iet uz beigām)...

http://klab.lv/users/lord_andrey/24389.html

šodien atcerējos Falldo, viņai ceturtdien dzimšanas diena, domāju, vai esmu viņai piedevis... laikam jau nē... bet jautājums ir "ko piedevis?", atbildi es nezinu, laikam jau klusēšanu, kas bija par pamatu visiem maniem maldiem... ja vien es maldījos... ja nemaldījos, tad to diemžēl piedot es nespēšu nekad... interesanti tomēr, mēs bijām laimīgi kopā? diez vai... man ir nepieciešams celibāts, lai es varētu mierīgi nodarboties ar to, kas manā dzīvē ir vissvarīgākais... un miers... viņa man nevēlējās sniegt ne vienu, ne otru... vajadzēs aizsūtīt īsziņu un apsveikt....

http://klab.lv/users/lord_andrey/25748.html

traucē, bet savādāk es neprotu... man vieglāk dzīvot klosterī un meklēt patiesību caur atteikšanos no pasaulīgā, kā dzīvot prieka pilnu dzīvi un gūt baudījumu no visa, kas ir apkārt... prieks man bieži vien kļūst apgrūtinošs... un tāpēc arī es runāju par celibātu... tas ir veids, kā aizbēgt no pasaules...

http://klab.lv/users/lord_andrey/25748.html?thread=238484#t238484

mazie zaļie cilvēciņi un masu histērija Rēzeknē...
un vēl es gribētu paskatīties acīs tam, kurš izdomāja, ka sētniekiem Rēzeknē jāvalkā zaļas gaismu atstarojošās vestes, kādas nēsā ceļu policisti... veci ļaudis runā, ka Rēzeknē tas tiek praktizēts jau mēnešus divus... es šodien pirmo reizi pamanīju... un daudz... kā cilvēks var izbaudīt ātrumu labā mašīnā braucot pa pilsētu un pa visiem stūriem redzot cilvēkus zaļās vestēs? uzreiz zūd jebkāds prieks no šādas braukšanas... :(

un vēl šodien Rēzeknē ir lieli svētki, atvērās kārtējais lielveikals... pretī manai mājai, par lielāko nelaimi... atvēršana bija paredzēta uz pulksten diviem, bet rinda sāka veidoties jau pusvienpadsmitos... divos nebija iespējams izbraukt uz galvenās ielas, tā bija pārpildīta ar cilvēku pūļiem... es pat nekad nespēju iedomāties, ka Rēzeknē dzīvo tik daudz cilvēku... tagad zinu - dzīvo... un visi metas uz katra lielveikala atklāšanu (šoreiz ir Mego)... pilsētā bez maz vai pasludināti oficiāli svētki... ā, vēl aizmirsu pieminēt, ka vakarā būs salūts.... tikai vēl nezinu cikos... un ja pavisam godīgi, man kaut kā po, galvenais, lai pa maniem logiem nešauj...

http://klab.lv/users/lord_andrey/26117.html

Lords mācās...
hmm, nu šito dienu laikam jau tagad var saukt par veiksmīgu... no rīta joprojām depresija, kuru vēl skaists sapnis pastiprināja, negribējās neko darīt... lasīju Frommu tikai tāpēc, ka jālasa.... Frommu pabeidzu beidzot un nolēmu paņemt kaut ko no Lombrozo.... uzliku Mocarta Rekviēmu, sameklēju dokumentu, ar nosaukumu "Чезаре Ломброзо "Женщина преступница и проститутка"" un sāku lobīt ārā vērtīgas idejas par mīlestību... sākumā vēl bija depresija, bet jo ilgāk strādāju ar šo tekstu, jo ātrāk depresija izsīka... līdz pazuda pilnīgi... vēl noklausījos otro Rekviēma versiju, aizgāju vienai bijušajai klasesbiedrenei salaboju datoru, atnācu uz mājām jau pavisam labā garastāvoklī... ieslēdzu Lāčplēsi un sāku vilkt ārā idejas no "Трактат о любви, как ее понимает жуткий зануда"... tagad caur biezajiem aizkariem istabā cenšas iespraukties gaismas stariņš... varbūt kāds iesprauksies arī manā dzīvē...

tātad, kā jau kārtīgā zinātniskajā darbā,

Rezumējums:

- Reamonn un Эрих Фромм "Исскуство любить"
- Wolfgan Amadeus Mozart - Requiem (divi varianti) un Чезаре Ломброзо "Женщина преступница и проститутка"
- Lāčplēsis un Анатолий Протопопов "Трактат о любви, как ее понимает жуткий зануда"

http://klab.lv/users/lord_andrey/26444.html

pasēdēju un aiz garlaicības palasīju cilvēku žurnālus... laikam nebajadzēja tomēr... sāka mocīt mazvērtības komplekss... ir cilvēki, kas tik skaisti prot rakstīt... ok, jā, es viņus nelieku pie saviem frendiem, jo man ātri piebesī lasīt tādu dzeju un dvēseles sāpes, bet vienalga kaut kas tajā visā ir... ehh, tas laikam nāk no dzimšanas un ko tādu iemācīties nevar...

http://klab.lv/users/lord_andrey/27307.html

Omnis fastinatio ex parte - diaboli est...
jau kādu pusgadu manā miniatūrajā grāmatplaukā pie visādām svecēm, statuetēm, vāzēm un sausajām rozēm, stāv izdrukāta sena alķīmiķu kārtula "omnis fastinatio ex parte - diaboli est" - "visa steiga nāk no velna"... man nav tendences kaut kur lipināt plakātus vai kādus citātus, šitas ir vienīgais... vienkārši ļoti patika... drīzāk ne patika... iedvesmoja, lika aizdomāties... un gribējās atcerēties... laikam jau arī tas ir tas, kas man nepatīk Rīgā... izdarīju interesantu novērojumu, palēnināju gaitu, ejot cauri tunelim, vecītis ar diviem tīkliem un ar acīmredzamiem iešanas defektiem, paskrēja man garāk un es atpaliku... un uz kurieni viņš interesanti tā steidzās, uz savām bērēm? es vienmēr izcēlos ar to, ka es pat pēc Rīgas standartiem staigāju pārāk ātri, tagad izdomāju pamēģināt absolūti mierīgu un nesteidzīgu, pat melanholisku gaitu... tas, izrādās sniedz pārākuma sajūtu... "es varu, a jūs nevarat"...

http://klab.lv/users/lord_andrey/27907.html

Vampīrisms mūsdienās ir arheforma, bet tā nav vienīgā, vampīrisms ir tikai neliela daļa no tā, kas mūsdienās liecina par to, ka ir iestājies pārmaiņu laiks, kas parāda cilvēces slēptākās šausmas no sava ego un sevišķi, id... Klāt pie vampīrisma nāk apokaliptiskie pareģojumi, aizraušanās ar horoskopiem, etc... mūsdienās pie šiem arhetipiem var pieskaitīt arī terorismu... vienkāršajai tautai nav jāuztraucas par tādām lietām, tas parasti sāk notikt tieši pārmaiņu laikā...

un pēc manām domām, jebkura arheforma ir patētiska... ne jau tikai vampīrisms...


tādā ziņā varbūt ka tiešām vampīrs mūsu dienām ir mazliet pārāk arhaisks, bet nu pēc vispārpieņemtajiem uzskatiem, mašīnas karos pret cilvēkiem atklāti... tās vienkārši gaišā dienas laikā nostāsies pret cilvēku, savukārt vampīrs ir nakts radījums... viņš tumsā pienāks nepamanīts un iemiesos cilvēka slēptākās bezapziņas bailes īstenībā... cilvēks nebaidās no tā kas ir atklāts, bet gan no tā, kas slēpjas tumsā... kas nav redzams... tas rada nepārtrauktu saspringumu, cilvēks gaida, kad viņam uzbruks no tumsas... mašīnas - roboti šādu prieku cilvēkam nesniedz, bet šajā laikā tieši tas viņam ir nepieciešams visvairāk... arhaisks briesmonis, kas slēpjas nakts tumsā un liktenīgajā stundā, kad tas būs vismazāk gaidīts, tas nāks, lai paņemtu gan dzīvību, gan dvēseli...

bet nu paies mazliet vairāk laika un cilvēks nomierināsies un turpinās normālu dzīvi... NLO jau ir izgājuši no modes, vampīri vēl pa brīdim kaut kur pavīd, bet nu kopumā arī jau vairāk nav tik nopietni... horoskopi cilvēkiem vienmēr būs vajadzīgi, jo vajag, lai kāds regulētu viņu dzīvi, neatkarīgi no laikmeta... mūsdienu arhetips ir robots, kurš vēlas kļūt vairāk un vairāk līdzīgs cilvēkam un kā jau minēju - terorisms....

http://klab.lv/users/lord_andrey/28236.html

dīvaina man tomēr ģimene...
no rīta cēlos un izdomāju, ka uz dažām stundām jāielien vannā.... un ielīdu... pēc brīža mājās pārnāca māsa ar kaut kādu draudzeni.... tās skaņas, ko viņas izdeva sarunājoties ir grūti aprakstīt vai atdarināt, ja to ierakstīt, varētu demonstrēt kā mūsu draugu no tālajām zvaigznēm valodu... arī pārvietošanās veids viņai vienmēr ir bijis īpatnējs... to ir grūti nosaukt par iešanu, jo kad viņa pārvietojas, ir tāds troksnis, it kā garām auļotu satrakojušos ziloņu bars vai deviņas ar pusi balles stipra zemestrīce.... vēl pēc laika mājās parādījās brālis... nokonstatējis, ka manis mājās nav (jo es taču biju vannā... :)) viņš ar troksni atrāva vaļā manas istabas durvis un iebļāvās "čau, Andri Neredzamais!"...

un es vēl domāju, ka es esmu dīvains, kad sēžu sveču gaismā, klausos death metal samērā iespaidīgā skaļumā un lasu Bībeli...

http://klab.lv/users/lord_andrey/28832.html

kārtējais depresīvais posts...
noguris es esmu no šitās pasaules... tik jauns, bet jau noguris.... a 18 gadu dzimšanas dienā man bija slikti arī tādēļ, ka sāku apzināties, ka ar katru gadu tuvāk un tuvāk nāk nāve... un gribēju būt atkal mazs bērns, kuram tādi sīkumi kā nāve, ir vienkārši rotaļa... jau 12 gados es jutos kā sešdesmitgadīgs.. biju noguris... rakstīju par to, bet visu sadedzināju... ko tad man tagad teikt, ja biju noguris 12 gadu vecumā?

http://klab.lv/users/lord_andrey/29963.html

Memories... kas liecina, ka Lordam labāk nedzert... ;D
"andux ietinusies sedziņā, mieg ciet, galvu (kura sāp piedevām) nevar noturēt, a Lords tur kaut ko jestrā tonī filozofē un ik pa brīdim sāk monotoni dauzīt galvu pret sienu.." ©andux...

http://klab.lv/users/lord_andrey/31040.html

tikko unintended māsa izspļāva ļoti interesantu domu: "beidz līst pie manis, labāk nobučo mani..." es pat uz brīdi samulsu un nezināju ko atbildēt...

http://klab.lv/users/lord_andrey/33116.html

pirmo reizi atgriežoties mājās un ieveļoties savā istabā, sajutu neviltotu prieku... bija redzams, ka es mājās esmu gaidīts... bija aizvilkti aizkari un dators strādāja stand by režīmā... un mājās nevienas dzīvas dvēseles... manam priekam nebija robežu... bet kad ieslēdzās monitors, izrādījās, ka brālis nomainījis visus desktop options, kas mani parasti ļoti kaitina, jo gaume viņam nav tik lieliska un izsmalcināta kā man... un pastkastītē nebija mailu ne no viena cilvēka, no kā es biju vēlējies tur redzēt.... :(( bet nu kopumā dzīvot var... ielīdu dušā un turpinu baudīt dzīvi... un vēl jau kādu mēnesi esmu iemīlējies Tiamat - Vote for love... sievietes vokāls backgroundā ir vienkārši dvēseli, ja ne plosošs, tad nu iekustinošs noteikti...

http://klab.lv/users/lord_andrey/35767.html

pa druskai sāku jukt prātā no vientulības... kāpēc agrāk tā nebija? kāpēc agrāk es nedēļām varēju sēdēt nokontaktējoties ar cilvēkiem un justies lieliski? sāku aizdomāties, vai nevajadzētu uz vasaras sezonu ieviest sev kādu, ar ko dalīt vientulību... un neraksta neviens... prātā nāk kādreiz kaut kur sen lasīta doma par to, ka "одиночество, это когда в виртуальном почтовом ящике вы не находите ничего, кроме ежедневных рассылок..."

nākamajā gadā taisīšu kursa darbu par virtuālo ekshibicionismu un lj...

http://klab.lv/users/lord_andrey/35979.html

šodien, pa ceļam no Daugavpils iebraucu laukos, kuri pavasarī tika nodedzināti... uzbraucot kalnā, no kura tālumā kādreiz varēja redzēt visas trīs ēkas, izņemot pirti, kas atradās zem kalna pie dīķa un arī ir nodegusi...es nobraucu ceļa malā un brīdi vienkārši sēdēju un skatījos uz milzīgo pieneņu lauku tur, kur bija jābūt mājai un visam pārējam... kad aizbraucu uz turieni, izkāpu no mašīnas un apstaigāju metāllūžņu kaudzes, aizgāju līdz dīķim... pirts vietā atradu tikai saplēstu māla krūzi pelnos un cauruli, kas kalpoja par dūmvadu, čuguna krāsniņa bija izņemta un aiznesta... vai noslīcināta dīķī... vietā, kur bija ideja taisīt pagrabu un bija izrakta metrus trīs dziļa bedre, bija samesti betona bluķi, skapis un vēl čupa visādu krāmu... es tos dzelzsbetona bluķus pat pakustināt nevarēju... laikam vējš iepūta... :P
bet bija lieta, kas mani paglāba no depresijas... vietās, kur es daudzas vasaras biju dzīvojis, tagad no metāllūžņu kaudzēm auga zālīte... skaisti, kad daba ieņem civilizācijas vietu... reti ir gadījies redzēt kaut ko optimistiskāku un gaišāku par skatu, kā daba pārņem civilizācijas paliekas...

http://klab.lv/users/lord_andrey/36391.html

jaunā vasaras kolekcija "Nosferatu 2003" by Lord
;DDD šodien eques Venti bija ienācis un teica, ka mani aizvakar viens viņa draugs Rīgā redzējis... man visvairāk iepatikās, kā viņš esot nodefinējis manu ģērbšanās stilu (ja nu manā vispār var runāt par kaut kādu stilu) - jaunā kolekcija "Nosferatu 2003"...

http://klab.lv/users/lord_andrey/37164.html

nedēļa galvaspilsētā...
nu interesanti, kad laucinieks (lord_andrey domāts ;P) aizbrauc uz Rīgu un nodzīvo tur veselu nedēļu... kā gan var pieriebties galvaspilsēta nedēļas laikā! izvācos no Pļavniekiem un uz nedēļu pārvācos dzīvot pie patēva... nu sākās viss ar to, ka katru vakaru patēvs mani visur vizināja ar no darba paņemtu žigulīti un man nācās galvu iebāzt žaķetē, lai neviens pazīstams neieraudzītu... kaut gan vienalga ieraudzīja... :P tad vēl patēvs kopš kaut kāda nesena laika ir pārņēmis manu braukšanas stilu... ja to vispār var nosaukt par braukšanas stilu... braucot pa šaurajām Rīgas ieliņām (Kr. Valdemāra, Brīvības, etc.) es taisīju ciet acis un lūdzu savus dievus... un es esmu ļoti līdzsvarots cilvēks un nāvi uzskatu par normālu dzīvības turpinājumu un principā neesmu nervozs... parasti... bet kad ar žigulīti nesas pa Salu tiltu uz 120 km/h pusmetru aiz kaut kāda mersedesa sešsimtā, tad tā ir kā ir... nu un otrdien izdomāju, ka jāaizbrauc pie kursa biedra pēc disku vāciņiem... pa ceļam patēvs samērā skaisti ieskrējās un pie domes autobuss negaidot iegriezās mūsu rindā, nācās bremzēt un mašīna gandrīz ielidoja pretējā rindā... vēlāk patēvs vēl paņirgājās, ka pat es ar roku pret paneli slīdēšanas brīdī atspiedos... nervi laikam vāji.. :P nu un pie kursabiedra nonācis, nespēju atraut ausis no smukām Pioneer firmas tumbiņām simtniecēm... nācās arī nopirkt... tagad baudu mājās... rīt likšu istabā no aizmugures, priekšā ir deviņdesmitnieces radiotehnikas... būšu baudīt labu skaņu... nu jā, tad vēl jerrym izbesīja ar savu digitālo fotoaparātu, jo man tāda nav... a viņš, maita, atteicās fotografēt visu, ko es gribēju, lai viņš nofotografē... nāksies krāt naudiņu.... :( ā... gandrīz aizmirsu... Zolitūdē ir džungļi... visapkārt dzied putni un ceturtdien gaidot autobusu, es pat vāveri redzēju... sākumā domāju, ka kaut kāda lupata žogā ieķērusies plivinās, bet tad pamanīju, ka tā ir vāveres sastāvdaļa, tautā saukta arī par asti.... tā viņa tur paplivināja paplivināja un aizskrēja.... smuka vāverīte.. :))) nu un vēl es tagad strādāju... sēžu un pārdrukāju uz datora senus rokrakstus, kuros vēl sastopamas vārdu formas "ari", "tāļāk", etc.... hmm, tas noteikti nav viss... bet nekas vairāk nenāk prātā, tāpēc pieņemsim, ka tas tomēr ir viss...

http://klab.lv/users/lord_andrey/38177.html

eksistenciāls pohujisms...
tādās dienās kā šī (un pie tādas mūzikas kā šī) es jūtos visu pamests, nodots un atstāts novārtā... un liekas, ka nekas vairāk nespēs glābt... bet ja arī spētu, tad jautājums: "a man tas ir vajadīgs?"... un vispār tās zāles ko man izrakstīja pret sirsniņu, izrādās, dod blakusefektu, kas līdzinās ļoti smagai abstinencei, bet tajā pašā laikā, arī mērenam alkohola reibumam... un vēl viņai ir miegazāļu efekts un nomierinošs arī... so, sēžu tagad tāds apnarkojies miegains un pilnīgi pohijustisks zombijs un domāju par eksistenciāliem jautājumiem... piemēram, kāpēc pazūd cilvēki, kurus mīlam...

"If the people we love are stolen from us, the way to have them live on is to never stop loving them. Buildings burn. People die. But real love lives forever." Sarah, "The Crow"

http://klab.lv/users/lord_andrey/38480.html

kad es sapratu, ka tas brīdis tomēr ir pienācis un es esmu traks? tad kad pieķēru sevi ar 50 cm garu dunci sitot olas omletei... kur es biju līdz tam, neatceros...

brauciens no Rīgas kā vienmēr jautrs... sākumā Ogrē viens autobuss mani centās iespiest ceļa apmalē, tb grāvī, nācās straji bremzēt un gandrīz cilvēku sabraucu kretīna dēļ... :P tad viens cits kretībs nesās no otrās šķiras ceļas un iznesās uz šosejas, gandrīz viņam sānā ietriecos, paspēju pa kreisi paņemt uz 120 km/h.... nu un tad šādā ātrumā braucot satiku policijas mašīnu ar radaru, neapturēja, bet smuks policists man pasmaidīja un pabrauca garām... :) un nākamajā brīdī paskatoties uz ceļu pamanīju kā 10 cm attālumā paspēj pārskriet ceļu pilnīgi melns kaķis... nekad neesmu bijis māņticīgs, bet ātrumu tomēr nometu līdz simtam... izskatās, ka zāļu iedarbība pamazām pāriet... nu jau pusotru diennakti nodzīvoju pohujistiska zombija statusā...

http://klab.lv/users/lord_andrey/39032.html

unintended tikko nejauši atgādināja to, ko es tik ļoti centos aizmirst un man tas pat bija izdevies... tieši šajā dienā pirms 3 gadiem es iepazinos ar visu manu neirožu cēloni (un lielākā neiroze ir tagad, kad neesmu saņēmis no viņas nekādu ziņu un uz mailiem neatbild jau vairākus mēnešus laikam) un mūža mīlestību (laikam) Lunicana Animae...

P.S. sorry, unintended, ka es tā uzsprāgu, vienkārši Lunicana tiešām ir vienīgais cilvēks, par kuru atgādinot manī var izsaukt vardarbīgas tieksmes... nu Tu jau zini... Tu saproti...

http://klab.lv/users/lord_andrey/39286.html

http://klab.lv/users/lord_andrey/40009.html

The Ring
kāda ir pirmā doma, kas iešaujas prātā, kad zvana telefons un kāds Tev ausī iečukst "you gonna die"? hmm... kas zvanīja? sāc analizēt balsis, bet kad saproti, ka cilvēks, kam šī balss varēja piederēt jau sen ir miris? meklē citus variantus? aukstas drebuļi noskrien pār ķermeni un paātrinās sirdsdarbība... rodas kas līdzīgs kā histērijas situācijā... ārā līst stiprs lietus, zibeņo un dārd pērkons... un jo vairāk lietus pieņemas spēkā, jo vairāk sajūsma pārņem savā varā... pilnīgi destruktīva sajūsma... selfdestruktīvs prieks.... jā... es miršu... tikai kas bija tas, ko teica sākumā? "in seven days?" jā, visdrīzāk... laikam tieši to arī teica... bet kretīni bērni nezina, ka es neskatos TV... un visādas melnas kasetes ar dīvainiem ierakstiem... un visas izjūtas vēl pastiprina Tomita's kosmiskā mūzka fonā.... te kāpjoša, te gandrīz noklustoša un pēkšņi uzliesmojoša kā uguns sausā zālē... emocijas arī uzliesmo.... sāk mežonīgi dauzīties sirds un tu saproti, ka mirsi tūlīt pat no sirdstriekas, ja tūlīt pat nenomierināsies un neapvaldīsi smieklus... idiotiskus histēriskus smieklus... stulbie bērni.... tāpat jau pēc "the ring" noskatīšanās vēl dažas nedēļas mani mocīja ilūzijas... un tagad uz to ķer... smieklīgi... ļoti ļoti smieklīgi... un man skaitās stipri nervi... nožēlojami... tik tiešām nožēlojami, ka viens telefona zvans var izsaukt tādu emociju jūru cilvēkā, kurš pēc dabas nav emocionāls... lai nu kāds bija zvanītāja mērķis, savu viņš panāca... mani apsveikumi!!!

http://klab.lv/users/lord_andrey/40592.html

pie manis pašlaik ir divas jaukas meitenes, bet es tā nerakstītu, ja man pie kakla netiktu turēts nazis, kas jau daļēji iegājis ādā... sīka asins tērcīte notek pa kaklu un sasmērē krekliņu.... briesmīgi... mēs visi mirsim... nezinu, vai sanāks upurēšana, jo izskatās, ka upurjērs šoreiz būs virspriesteris... Dorianam tas varētu nepatikt, bet neizskatās, ka viņam kāds jautās... baidos, ka pēc šīs pasaules pasaule vairāk nebūs tāda, kādu mēs to pazinām līdz šim... ardievu visi...

korektors un cenzors: andux

http://klab.lv/users/lord_andrey/40811.html

izrādās, ka sejas ādu var uzlabot to vienkārši apsmērējot ar tikko no marinādes izņemtu asiņainu šašliku... vismaz andux tas lieliski palīdzēja, kaut arī bija domāts pavisam citiem mērķiem...

domāju, ka šonakt iešu gulēt ar svaigu fileju uz sejas... un no rīta pamostoties un aptaustot seju, mani ķers trieka un sejas ādas problēma mani vairāk nekad neuztrauks...

http://klab.lv/users/lord_andrey/41176.html

šodien laukos pļāvu zāli un konstatēju, ka ir maz lietu, kas ir patīkamākas par aukstām lietus lāsēm uz nosvīdušas, nokaitētas kailas ādas...

un ja tējā likt medus šūnas, tad smalkas vaska plāksnītes pielīp karotei, krūzei un dzerot, līp pie zobiem un pie mēles... bet tomēr kaut kas patīkams tajā ir...

http://klab.lv/users/lord_andrey/41242.html

http://klab.lv/users/lord_andrey/42280.html

http://klab.lv/users/lord_andrey/42515.html

... bet manas lūpas joprojām jūt viņas lūpu pieskārienu... "atceries to" jāatceras tāpēc, ka tas bija pēdējais...

http://klab.lv/users/lord_andrey/2003/06/22/

http://klab.lv/users/lord_andrey/43870.html

ir tāda anekdote, kad sieviete sūdzas ārstam par iesnām, bet tas liek viņai izģērbties...
aizgāju uz slimnīcu noskanēt galvu, iegāju kabinetā, ārste sasveicinājās un nobēra: "снимите ваши очки, пиджак и брюки", tad mazliet nosarka un ar zināmu apmulsumu atvainojās "я хотела сказать - ботинки; вам же голову, да?" tā nu man nenācās ģērbt nost bikses, bet katru reizi, kad es parādījos viņas kabinetā, viņa ļoti mulsi smaidīja... tagad vēl otrdien pie viņas parādīšos... ;))

http://klab.lv/users/lord_andrey/44513.html

šodien...
šodien, saucas, Lords aizbrauca uz laukiem uz vienu dienu... paskatīties, kur svinēt dzimšanas dienu... vispār jau jauki, atradu tiešām smuku vietu ar galdiņiem, soliņiem, ugunskura vietu, ezeru, laipu, pludmali un laivu... jūtos labāk, jo šis jautājums visu laiku karājās gaisā... tagad nu ir atrisināts... skatījos vēl vienu vietu, bet to es noraidīju odu esamības un laivas neesamības dēļ... un pludmale nepatika... bet tā vieta bija pat skaistāka par pirmo... daudz skaistāka un mežonīgāka.... tas nekas, ka līdz šai vietai man nācās brist vairāk kā 2 km, bet nu ar mašīnu tur normāli var piebraukt....

šodien braukāju pa vietām, kur es pavadīju savu neapzināto bērnību (~6 gadi) un ļāvos atmiņām... atcerējos, kur bija piesiets suns pie mājas, kur vienmēr ganījās zirgs.... atradu pat ozolu, no kura es mazs būdams ar draudzenēm gudroju kā dabūt nost ozolzīles... braaucu garām draudzeņu mājai, kur uz vijoles centos spēlēt ģitāru... tur - laukos nebiju bijis daudzus gadus... kopš pārvācos uz pilsētu pie vecākiem dzīvot... bet nu atmiņas... atmiņas....

šodien biju kapusvētkos kapos, kur nebiju bijis vairāk kā 13 gadus.... es atcerējos, ka bērnībā man bija tur jāiet pāri šaurai laipiņai (pārsviests koka stumbrs) pāri diezgan platai un krāčainai upei, laipiņa atradās kādus 2 metrus virs šīs upes un es šausmīgi baidījos iekrist... tikko ieradies kapos, es uzreiz nolēmu apskatīt vietu, kas mani visu bērnību tik ļoti bija biedējusi... un to izdarīju.... bērnības atmiņas.... tās ne vienmēr ir objektīvas... ir grūti aprakstīt, cik vīlies es jutos, kad konstatēju, ka milzīgā upe ir maziņš strautiņš, kuram viegli var pāriet gumijas zābakos.... laipiņa tiešām bija tik maza, kā man likās, bet tā bija tikai labi, ja 20 cm virs ūdens... un pa to var arī neiet, var ieskrieties un pārlekt... lūk tā... bērnības atmiņas...

šodien satiku vienu no savām bērnības mīlestībām, kuru pēdējo reizi redzēju kādu 5 gadu vecumā... viņa bija atbraukusi no Slampes pirmo reizi pa daudziem gadiem uz tiem pašiem laukiem, kur biju es... un kā vienmēr nopriecājos, ka bērnībā man bija ļoti laba gaume.... viņā varēja arī iemīlēties... jauks cilvēks... un viņa, kā daudzi citi, teica, ka vēlētos, lai es būtu viņas personīgais psihologs, jo citi vīrieši nesaprot sievietes... nezinu kāpēc, bet es joprojām to uzskatu par komplimentu.... kad kāds saka, ka gribētu, la es esmu viņa psihologs.... jā, un daudzus gadus vēlāk es sapratu, ka mana pieķeršanās viņai bija spēcīgāka, kā citām draudzenēm... pie viņas es par dažām dienām biju ļoti pieradis un vēl ilgi skumu.... un pat izaudzis vēlējos viņu vēlreiz satikt.... un šodien es konstatēju, ka viņai ir skaistas brūnas acis...

šodien gājām jaukt bebru aizsprostus... tas bija pat jautri, jo gandrīz visiem no tiem, kas piedalījās, izdevās ievelties ūdenī līdz kaklam.... aizsprosti man, kā jau pilsētniekam, likās milzīgi, bet vismaz paēdu meža zemenes... nostaigāju daudzus kilometrus, apskatīju otro potenciālo vietu dzimšanas dienas svinībām un stiepu uz mājām divus tīklus ar sēnēm, kas auga kā biezs paklājs (sviesta bekas, ka nemaldos, un baravikas)...

šodien peldējām ar laivu... pa ezeru... mēs tikko izpeldējām ezerā, kā nolūza airis... bija jautri, brālēns no patēva puses pieteicās tēlot gondoljieri, ar vienu airi īrās un tā nu mēs pavadījām patīkamus mirkļus ezera vidū... nelaidu iespēju pacensies iegrūst māsīcu ūdenī un apliet no galvas līdz kājām savu bērnības mīlestību... bija patīkami saulrieta laikā peldēt pa ezeru laivā bez airiem un vērot kā vienā krastā kaili vīrieši draudzīgi smaidot mūsu meitenēm lec iekšā ezerā...

ir patīkami reizēm izrauties pie dabas... atpūsties no interneta, no mūžīgās steigas, pavērot piedzērušu cilvēku uzvedību un visu laiku apmierināti smaidīt, ko es vispār parasti cenšos nedarīt...


http://klab.lv/users/lord_andrey/44917.html#cutid1

pēdējā laikā mācoties psihologos es esmu palicis pārāk ass pret cilvēkiem... es vairāk neprotu turēt mēli aiz zobiem un saku to ko es domāju... bet cilvēki nav pieraduši pie atklātības... un viņiem nepatīk, kad norāda uz viņu vājībām un trūkumiem... kaut arī nejauši... varbūt tomēr vienās manās pašlaik pamazām ijūkošās attiecībās vainīgs esmu es, nevis otra puse, kā man vienmēr ir licies... es vairāk neprotu melot un stāstīt cik viss ir jauki draugiem... jebkam no malas, bet ne draugiem... un tāpēc uz viņiem parasti guļas smags slogs - Lorda atklāsmes brīži... kad es vienkārši runāju par lietām, kas nesagatavotam cilvēkam ir pārāk smagas... es vienmēr izmetu maksimumu informācijas uz cilvēku un skatos, kā tas to sagremos... bet nevar normāls cilvēks sagremot tik daudz informācijas... rodas nomāktība, riebums pret pasauli vai pret Lordu, kas par tādām lietām runā... un ar laiku cilvēki neiztur... aiziešana un durvju aizciršana aiz sevis... bet vēl sāpīgāk ir tad, kad durvis tiek mierīgi aizvērtas, jo tad tas nav mirkļa uzliesmojums... tātad aiziešanai ir nopietns iemesls... un tā pamazām mani draugi aiziet, aizverot aiz sevis durvis... un man paliek tikai sāpes...

http://klab.lv/users/lord_andrey/45265.html

;DDD lasu savu kompjūtertomogrāfijas aprakstu un sajūsminos par to, cik ar manām smadenēm ir slikti... jūtos kā "Trīs vīri laivā" varonis, jo šeit ir tīri fakti, bez paskaidrojuma, cik slikti tas ir... bet nu palasot par visām lokālajām un strukturālajām pārmaiņām galvas smadzenēs, kaut kā dīvaini paliek... vajadzēs ar šito pie neirologa aiziet, kad ārste izdomās, kurš neirologs spēs tikt ar mani galā, pats nesajūkot prātā...

upg:
pārrakstīju nesalasāmo rokrakstu uz datoru un izanalizēju, liekot lietā visas savas neiroloģijas zināšanas... izrādās, ka man viss ir pilnīgā kārtībā... ;D

http://klab.lv/users/lord_andrey/45765.html

memories...
rakņājoties pa savu pirmā kursa matemātikas kladi, uzdūros secinājumam "параноя - осознание очевидного"... un tālāk apakšā bija teksts "Человек, по своей сути, существо аналитическое. Если он принимает какой - нибудь вариант, со временем, на сколько бы тот небыл абсурдным, он находит неопровержимые доказательсва правдивости этого варианта. Так льюди сходят с ума..." rakstīju es to kaut kad ziemā, ieslēdzies vannas istabā, pa to laiku, kamēr manā gultā stresoja meitene...

http://klab.lv/users/lord_andrey/46437.html

http://klab.lv/users/lord_andrey/47134.html

kādreiz viens cilvēks, kuru es ļoti cienu, teica "kāda jēga no tavām zināšanām, ja tu tās paturi pie sevis un nedod tālāk"... tā nu sākšu laikam pa druskai šo to pseidozinātnisku likt uz papīra (tb iekš datora) un pamazām padarīšu to pieejami arī tiem, kurus tas interesēs... protams, ja interesēs... un ja būs ko likt uz papīra...

http://klab.lv/users/lord_andrey/48160.html

"priekš kam?"
liekas šodien man pirmo reizi dzīvē iestājās stāvoklis, kas eques bija aprīlī - a "priekš kam" man tas vajadzīgs?

tad es viņu nesapratu un teicu, ka man vēl pāris gadus liksies, ka vajadzīgs gan... viņš mani centās pārliecināt par pretējo... par to, ka no tā nav nekādas jēgas, ka tas tik un tā nekad neko nespēs mainīt... viņam tas pārgāja... viņš atsāka domāt "a kāpēc gan ne"... nez vai man tas izdosies...

kaut gan protams, ka izdosies, kur es likšos... es jau savādāku dzīvi nemaz nepazīstu... pirms nepilna gada sāku dzīvot savādāku dzīvi uz brīdi... un neizturēju... pēc Jaunā gada atsāku iepriekšējo dzīvi... jo es jau vairs savādāk nemāku...

http://klab.lv/users/lord_andrey/48390.html

nostaļģija...
- brauksi palīgā sienu sakraut?
- ugu, tūlīt, tikai divus mailus aizsūtīšu....

varbūt tomēr nevajadzēja... sienu sakraut... viss bija ok, kamēr neaizbraucām pie vecmammas, kura arī dzīvo tepat Rēzeknē... vajadzēja no garāžas otrā stāva terases noņemt paklāju... uzkāpu un paskatījos uz pilsētu lejā... stāvēju un skatījos kā tālumā brauc mašīnas, staigā mazi cilvēciņi, bet tad... tad es ieraudzīju kaut ko, kas kā ar nazi iegrieza dvēselē... ieraudzīju māju, kur kādreiz dzīvoju... kur pavadīju kaut arī nabadzīgo, tomēr skaisto bērnību... ieraudzīju koka trepes, pa kurām bija jākāpj uz otro stāvu... ieraudzīju mazo koka "kolidoru", kas būtībā bija koka kaste, kas savienoja māju ar trepēm... ilgi stāvēju un skatījos... kādreiz dzirdēju, ka nostaļģija var sākties tikai kaut kur pēc 50... nu nezinu, kā tad lai nosauc šīs jūtas... sāpīgas ilgas pēc tālās skaistās pagātnes? vēl mazliet pagriežot galvu ieraudzīju valsts zemes dienesta ēku, kur kādreiz bija mana rajona bibliotēka... es uz turieni pārstāju staigāt, kad man bija kādi 10 gadi... visu, kas mani interesēja, jau biju izlasījis, bet nenormāli daudzos sējumos izdotos pasaku krājumus "Pasaules bērni" lasīt bija slinkums... vēl mazliet pagriežot galvu, skatienam pavērās teātris... manā bērnībā kinoteātris, uz kuru es mācoties otrajā maiņā, gāju no rīta par rubli skatīties multfilmas... bija kalniņš, no kura es pirmo reizi braucu ar velisopēdu.... mājas, kurās dzīvoja bērnības, nu jau sen aizmirsti, draugi... dīvaini, ka agrāk šeit kāpjot nekad nebiju skatījies apkārt...

braucot laukā no pilsētas, atcerējos sievieti, ar kuru man bija labi pirms gada... un atkal ilgas, sāpīgas, smagas ilgas... vēlme satikt, parunāt...

aizbraucām uz laukiem... smaržoja izkaltušais siens... bet šī smarža bija tik smaga... tā atgādināja vasaru dažus gadus atpakaļ... kad ar dažas nedēļas pirmo reiz satiktu meiteni braucām uz laukiem palīgā strādāt pie siena... pie siena mēs gandrīz nepastrādājām... bet šīs bija divas skaistākās nedēļas manā mūžā... mēnesnīcas mestas ēnas, ezers, zvaigznes, joki un kautrīga tuvināšanās... eiforija divu nedēļu garumā... divas nedēļas, kuras atcerēšos līdz pat nāvei... un varbūt pat ilgāk...

http://klab.lv/users/lord_andrey/49127.html

pērle:
Ne jau Dorians cilvēkus padara par tādiem, kādi viņi ir. Uzliekot noteikumus, par 'normāliem' nepadarīsi.
©seraphim

http://klab.lv/users/lord_andrey/50984.html

tikko sēdēju un pārcilāju atmiņā dažas pēdējā laika sarunas ar dažādiem cilvēkiem un konstatēju, ka esmu lieliks demagogs... es protu iestāstīt cilvēkam jebko, lai tikai pierādīt, ka viņš ir normāls... jautājums: vai tam ir reāla jēga?


http://klab.lv/users/lord_andrey/52432.html

normāls vīrietis - nenormāls vīrietis... телепузики маст дай....
normāls vīrietis nekad neuzklausa sievieti... normālam vīrietim no sievietes vajag tikai patīkami kopā pavadītu laiku un seksu... normālam vīrietim nav vajadzīga depresīva suicidāla sieviete... normālam vīrietim ir vajadzīga smaidīga, vienmēr laimīga, debesīs lidojoša būtne, kas gatava uz visu, ko viņš teiks... normālam vīrietim vienmēr ir taisnība, lai ko arī viņš teiktu... sieviete nekad nekritizē normālu vīrieti, jo viņš taču ir normāls vīrietis...

tad kāpēc ar mani viss ir otrādi? kāpēc man vienmēr nākas kontaktēties ar depresīvām sievietēm... man ir jāuzklausa viss ko viņas saka un galvenais, arī jāsaprot, ko viņas ar to vēlas pateikt... tas nekas, ka parasti viņas pašas nesaprot, ko grib pateikt... man tas ir jāsaprot... un ja kādreiz es nevaru klausīties, saprast vai just līdzi, es kļūstu slikts, nevajadzīgs... sievietes vienkārši paziņo, ka es esmu izmantotājs, ļauns, bezsirdīgs, etc... es taču esot psihologs un man jāprot uzklausīt un just līdzi...

kādreiz dažus gadus atpakaļ, es kādai sievietei pārmetu, ka viņa mani izmanto... viņa man pierādīja, ka tā tas nav un piedāvāja man par savu naudu nopirkt loterijas biļeti... es atteicos... bet sapratu, ka viņa mani neizmanto... šodien viņa mani apskāva un pateica, ka viņa mani mīl un ka tas nav tikai tāpēc, ka man mājās ir dators... es viņai ticu... es viņu arī mīlu kā māsu... tā bija norunāts pirms dažiem gadiem... viņas ir manas jaunākās māsas (tas nekas, ka visas ir vecākas par mani), bet es viņu brālis... un mēs visi viens otru ļoti mīlam... unintended arī ir viena no manām māsām... nezinu, vai viņa to vēl atceras, jo viņa ir bijusi arī mana sieva, ko gan diez vai atceras...

un vēl... es negribu, lai kāda no man pazīstamajām sievietēm šo lasot domātu, ka es runāju tieši par viņu... es nerunāju ne par vienu personiski... es runāju kopumā... nevienai no man pazīstamajām sievietēm izlasot šo nav jāmainās un jānomet mani dzīvniekiem no kā baroties (sorry, tibetiešu iespaidā paspruka)... ir jau labi tā kā ir... vienkārši tas ir dīvaini... rada nelielus kompleksus... vai arī tieši otrādi...

izaudzēšu garus matus, nogrimmēšu baltu seju, saģērbšos ādas drēbēs, sagraizīšu rokas un staigāšu apkārt kā depresīvais tīnītis gotiķis... salīdzinoši nesen es pirmo reizi sapratu, ka gotiķi ir masu kultūra... tad nu tas ir mans ceļš... jā, un sākšu staigāt uz trenažieru zāli un sist sievietes... tas man piestāvēs...

kaut kā pēdējā laikā Сплин vecie albūmi sāk šķist depresīvi un tieši tas, kas manai depresīvi tīniskajai dvēselītei vajadzīgs...

http://klab.lv/users/lord_andrey/52815.html#cutid1