bartolomejs

pēdējā laikā mācoties psihologos es esmu palicis pārāk ass pret cilvēkiem... es vairāk neprotu turēt mēli aiz zobiem un saku to ko es domāju... bet cilvēki nav pieraduši pie atklātības... un viņiem nepatīk, kad norāda uz viņu vājībām un trūkumiem... kaut arī nejauši... varbūt tomēr vienās manās pašlaik pamazām ijūkošās attiecībās vainīgs esmu es, nevis otra puse, kā man vienmēr ir licies... es vairāk neprotu melot un stāstīt cik viss ir jauki draugiem... jebkam no malas, bet ne draugiem... un tāpēc uz viņiem parasti guļas smags slogs - Lorda atklāsmes brīži... kad es vienkārši runāju par lietām, kas nesagatavotam cilvēkam ir pārāk smagas... es vienmēr izmetu maksimumu informācijas uz cilvēku un skatos, kā tas to sagremos... bet nevar normāls cilvēks sagremot tik daudz informācijas... rodas nomāktība, riebums pret pasauli vai pret Lordu, kas par tādām lietām runā... un ar laiku cilvēki neiztur... aiziešana un durvju aizciršana aiz sevis... bet vēl sāpīgāk ir tad, kad durvis tiek mierīgi aizvērtas, jo tad tas nav mirkļa uzliesmojums... tātad aiziešanai ir nopietns iemesls... un tā pamazām mani draugi aiziet, aizverot aiz sevis durvis... un man paliek tikai sāpes...

http://klab.lv/users/lord_andrey/45265.html