Dienās, kad "viss ir dirsā" man nebija ienācis prātā šo situāciju uzlūkot no "dirsas" skatpunkta.
Nu tur, "ooo, fooorši, šitas viss man vienai?"
Tātad, "dirsai šodien liela diena", bet es iztīrīšu zobus vakara darba maiņai, jo ar šitādu muti jau nu smuki slaidi nesanāks.
Bet smuki slaidi – tas ir mūsu gandrīz viss un ar tādiem TUR nenonāk.

Ak pareizi, es piemirsu Cibās iepublicēt vienu no pēdējā laika citējamajiem materiāliem: sabotiera rokasgrāmatu no 1944.

Noder katram organizāciju grāvējam iekšiņās un āriņās, aktīviem, pasīviem vai noderīgiem idiotiem un vēl mums te ir un/vai kādās nu lomiņās gadās spēlēt.

"Read, listen and take a lead", tā teikt aprakstošā daļa , bet te

trīsdesmit sešas lapas tīrteksta


The amount of activity carried on by the saboteur will be governed not only by the number of opportunities he sees, but also by the amount of danger he feels. Bad news travels fast, and simple sabotage will be discouraged if too many simple saboteurs are arrested.

Man tagadiņ ir tāda kaprīze.

Gribētos iOS 10.11 aplikācijā "messages", kuras saprotam ar regulārām SMS ziņām,
ka tajās ir iespējams dažas iefavorītot, iekarogot zaļas vai kā citādi, veselīgi pienaglot kaut kur tuvplānā vai īpašā katalodziņā ar sirsniņu un atslēdziņu, nevis dabiski pazaudēt sarunu un straumesplūsmas maiņās.
Katram cilvēkam tač vajag vietas arī telefonā, kurās saldi atzagriezties un neko daudz nepiebilst.


Ir kāds trešo puišu risinājums? Androīdu nepiedāvāt.

Nu tā vienkārši NAV taisnīgi – kamēr pilsēta klusa kā lauki, ne auto, ne sētnieku lāpstas un kamēr es (diemžēl) vēl nakstdarbos un nomodā, NYT iepīkstina, ka tik mūžammīļais Koens ņem un nomirst.

uuuuuun tagad cirkuss uzņem apgriezienuss , mr. osinovski*, yea, ommm, ommm, ommm.


*Šī labi izglītotā un retorikā nevainojamā sociāldemokrāta tētis ir tas pats nacionālais uzņēmējs ar interesēm dzelzceļā un kravās, kuru reiz apciemoja kāds Uģis M. dzelzceļa jautājumos un mēs jau esam lasījuši, kā Uģim ar to visu muļķīgi beidzās. Lai garlaicīgās ārzemju ziņas padarītu lasablākas, tad ziniet, ka (seniora) mīļākā ir latviete. Nu tas vismaz, mierinājumam, "yes we can", ja drīkst. Bet sarūgtināšu, ka tieši šis AZPEKTS, kā raksta nesekmīgi studenti, nav pats centrālākais, ai ai.

Šis gads labi pārraksta pieņēmumus par veselo saprātu un to, kà "mani" pieņēmumi par dzīvi ir saistoši "citu" pieņēmumiem.

Notikumi līdz 14.00 Tallinā ļoti lielā mērā iedos bildi par to, ar ko tad mēs te, neatkarīgajā Latvijas Republikā, NATO un ES dalībvalstī visi dīlosim.
Visi un katrs, nevis "viņi"/ "jūs"/"citi".
Es, Tu, mēs, jūs, viņi, viņas.

Un tos tā īpaši nevarēsi ietekmēt,
allaž atliek vien Frankla pēdējā brīvība- izvēlēties attieksmi pret apstākļiem.

Par to, ka kaut kādā tur teicamnieku - a klases paipuisēnu zemē Igaunijā atkāpjas valdība un kā tad tas tā gadījās, mūsvisu iemīļotie ziņportālīši klusē.


"Ārzemju ziņas. Viss, kas jūs nepiedienīgi garlaiko kopš laiku sākuma." Celsim augstas sētas un krāsosim glītus žogus, nav ko tik daudz apkārt skatīties.

Apstiprinu, ka sporta lietu veterānam un allaž oponējošā naratīva lielmeistaram starro ir taisnība punktā par to, ka ar moderno un ultra vieglo un viedo slēpju nūju stiprinājumiem, kuri piefiksējas ar klipsi un iemauktiņu pie jūsu delnām, kritiena gadījumā paties var uzsist glītu zilumu brīvi izvēlētā vietā.
Man tāds nu ir, ikurāt mazliet zem acs, uz vaiga kaula. Mazs, koncentrēts zilumiņš, paštaisīts. Tieši kā rīt tās divas publiskās uzstāšanās ar godu vadīt.

Taču nenoliegšu, ka sporta lietu veterānam un allaž oponējošā naratīva lielmeistaram starro diemžēl nav taisnība itin nemaz par to, ka "muskuļiem ir atmiņa." Tā viņš, ūdens vai sniega sezonas sākumā, lēni šķiļot pirmās straumes vai pirmos sniegus sapņaini apgalvo– "jūsu kājas-rokas-dibens PATS atcerēsies, kāda katrai muskuļu grupai bija loma un pienākumi katrā sporta veidā un tehnikā."

Ik reizi, atklājot slēpošanas sezonu, pirmajā kilometrā es skaidri apzinos, ka vienīgais, kuram ir laba atmiņa, ir kreditori, asap dedlainu izsniedzēji un manas smadzenes (arī izdzīvojušajām tauku šūnām ir sava atmiņa un ambīcijas par agrāko spozmi*, diemžēl), bet pārējais viss dzīvo un uzvar pēc shēmas "prom no acīm/ārā no sirds".

Visas apgūtās tehnikas es atsaucu muskuļos ar smadzeņu, didaktikas un jūtūbes tutoriāļu palīdzību**.
Ap piekto kilometru, ja nenomaina slēpes uz prasīgākām, tad pārliecība, ka esmu pārvērtusies par iereibušu simtkāji ir pārgājusi un dejas solis ar stihiju sāk veidoties gluds. Tas vieš cerību, ka pēc ciktursimtiem noslēpotu kilometru janvāra beigās (varbūt) pieteikšos Tartu maratonam vai tiem sāmiem, ja liksies, ka tā vajag. Tikmēr gan muskuļsklerotiskie simtkāji kopā ar circenīšiem aizkrāsnītē kārtīgas špūrītes gaida.



*joks, atlikt "šeitirkarš."
** nav joks, vienmēr forši ir naktī pirms sacensībām skatīties "how to ski" vai "how to paddle."

*
Turpceļā, lidmašīnā sēdēja blakus stereotipiska krievu sieviete gados: adīta pūkainā mice, seši džemperi, drupačaini cepumiņi maisiņā, maisiņš kabatā, migrēnas, zelta brilles, intnerese par ezotēri tālāko zaru, ja vien es kādu vārdu teikšu, uzreiz uzzināšu visas savas auras krāsas un karmas uzdevumus, nodomāju. Laipna, ļoti gaiša, bet es vairāk, kā sarunāties (un pārliecināties par stereotipiem) es vēlējos pagulēt. Tas gan lāgā neizdevās, lidmašīna bija baisi auksta, man sala ar abiem borta plediem un diveiro borta tēju, arī miegam sala.

Nadežda, viņa man padeva roku – savai mammai biju cerība izsūtījumā,
viņa teica un uzsāka stāstu par to, ir pensionēta skolotāja, lido pie meitas uz Meksiku, kura, beigusi skolas Nīderlandē tur dzīvo jau dažus gadus, dodas satikt mazbērnus un sasildīties, jo tur vismaz trīs mēnešus gadā dzīvot veselīgā vidē, nebaidoties un negruzoties.
"Nesen apglabāju māti, vīru. Tagad esmu brīva un ceļoju. Man tik ļoti nepatīk Krievija, tā ir cūcība, ko viņi ar mums nodarījuši un destrukcija nāk no izpostītajiem austrumiem, bēgšana alkoholismā un vardarbībā – kāpēc tas ir arī šeit?", viņa vēl pēc kāda stāsta turpināja. "Es katru vakaru lūdzu dievu, lai "Baltija tomēr saglabātu neatkarību."

Lidmašīna piezemējās. Man īsti nebija, ko piebilst. Biju pārsteigta gan par saturu, gan par to, cik ļoti kļūdījos stereotipos.

*
( kino kluss )

Īsta filma novembriem. Daudzlīmeņu paldies- paldies- ir-maz-sacīts- par to. Un liel-viela pārdomām vēl kādiem vakarīniem, kādi gan tieši novembros netrūkst un neba, lai atpakaļ skatītos un rētas plēstu, bet tieši lai uz priekšu redzētu.


Vajadzētu izdomāt, kā to atrādīt saskaņas centra džipotajiem sociāldemokrātiem, lekniem kolchozu un izpildkomu pašvaldību priekšsēžiem un ZZS komjaunatnes (de)ģenerāļsekretāru ordai.

O,

viena lieta, krūtsvēža kampaņās pielikt rozā lentītes kosmētikai, apģērbiem un citām vieglajām tēmām, kuras arī dabiski iegulst sieviešu dzīvēs.
Pavisam cita – un brīdi padomājusi izdomāju, ka cepuri nost – ir krūžu vēža avērness gluži citā nozarē.

Huskvarna. Rozā motorzāģis. Krūts vēzis. Ja nu kas ir spēcīgi, tad šis ir spēcīgi.



Noapaļojot mazliet brutālo messidžu – ar zāģi pret vēzi,
nepaceļot kanalizācijas akas "latvijas medicīnas aprūpe sistēma – fakti & leģendas" galīgi nerozā vāku un arī
dzimumdiskursa cienītāji, ja vien nav jau no sevis noguruši, var diskutēt, vai šis zāģis ir sieviešu modelis , vai tas ir ļaunās šauvinisma pasaules mājiens feministēm vai/ un kādas dzimumlomas šādi tiek apšaubītas un kas tikmēr notiek ar sociālo vai bioloģisko dzimuma konstrukciju, yadayada;

tomēr, kodolā raugoties, uzskatu šo par absolūti lielisku korporatīvās-sociālās-atbildības piemēru no pavisam negaidītas industrijas un šāds solis vien ir gluži cienījams. Priecējoša parādība iekš itin nomācošajām lēto filmu studijām .

Nieka 12:05, taču Latvijas varenākie un zīmolmīlētākie portāli nav sevi apgrūtinājuši ar ziņām par vēlēšanām Lietuvā.

Man te citos gaņģos vaicā- nu, kā Tev "Mēdeja"?

Oiii, da Nastavšev, oiiii, GunaGunaGunaGuuuunaaaaaa. Iekšiņas uz āriņu? Fizioloģija un psihosomatika pantmērā?


Tas ir kā jautāt – "ko tieši tu jūti, kad zobārsts, nomainot jau trešo zondi tev tīra astotā zoba kanālus, bet fonā pa rādioskonto skan Bee Gees "Staying alive""?

Mēdeja bija izcila,
teicama, nepatīkama, atpazīstama,
iegruzījoša, atbrīvojoša;
tikpat stipri par mīlestību un nodevību un visām šķērsotajām robežām kā Kill Bill - II.
"Dont party with my animals."


Aizejiet.

Pēc tam ātri atrodiet KDT tuvāko punktu, kur dod labas "Asiņainās Mērijas".
Pasūtiet dubulto. (Rekomendējam r."Neiburgs", skaicka)
Tad var arī desertu (turpat) un pēc tam var dzīvot atkal tālāk (mājās un citur).

Taču "Mēdeju" vajag skatītes, ne tajā dzīvot vai "pamodināt Mēdeju sevī." Kaut kas skatuvei jāatstāj.
Un jā, pāri paliek pārdomas par spēku, morāli, garīgās, psihiskās veselības trauslumu, nenojukšanu, robežu šķērsošanu, robežu noturēšanu.

Šī teātra sezona sākusies uz lielgabalu nots. Tagad gan jūtos pelnījusi kādus 2-3 vieglīšus un šo.

Un cik reižu vārda "paldies" vietā uzraksti "paldirs" tu? Tas nav pilsētas par pislētām nosaukt, kad raksti šo pilsētu mēriem.

Tad nu jā, kad trešo dienu mana bumbierkoka traumētā labā acs ir aizpampusi un šaura kā ķīniešu lāpāmadata, es krēslas stundā, ar koncetrētu domu spēku novēršot paziņu/kolēģu/klientu/ satikšanu tuvīnajos kvartālos, bez saulenēm devos uz aptieku pēc sejas krēma sausai un jutīgai ādai.

Šis projekts (sejas krēma iegāde) ilgst jau nedēļu, te aizmirstās, te "pagaidiet, rīt būs akcija" un tad nu smukajā Apothekā tvēru pēc nepieciešamā un kamēr meklēju BigPharma lojalitātes karti, aptiekāre pamanīja manu aci un klusi sacīja –
vaii, jūs laikam sita? vīrietis?

- eeee?
Nu kā, skatos uz jūsu aci, redzu traumu.
- eee, nē, šī ir darba trauma , paties. bet paldies.

Norēķinos.
Un tomēr aizdomājos. Empātija ir stipra lieta, bet personiskās projekcijas arī.


Kādos apstākļos Tu vaicātu svešam cilvēkam ar aizpampušu (ne zilu, ne asiņojošu) aci – mās/brāli, vai gadījumā nevēlies vērsties pēc palīdzības?

Mani divi centi par "Pakļaušanos" – man liekas, ka šī ir ļoti laba izrāde un īstajā laikā.

Jā, tur ir maz mākslinieciskās teātra līnijas - aktierdarbos, scenogrāfijā, varbūt pat režijā, tā ir dokumentāli tieša – vizualizēta MV grāmata (kuru vēl neesmu lasījusi), taču dažkārt ir jāspēj nosēdēt četrarpusstundas bez pārmērīgas izklaides (Vāgneriādes ir kas grūšāks), nosēdēt, lai aizietu ar blīvu vielu pārdomām par izvēlēm, scenārijiem, personisko līdzdalību, atkarībām; par "viņiem", par "mums" un tik ļoti elitārajiem apstākļiem, kādos [vēl pagaidām] (?) dzīvojam. Un man šķiet/šķitīs zemiski, ja gadījumā NacApvienība šo uzurpēs kā "RERERERE, MĒS TAČU TEICĀM" (līdzīgi kā ar 10% uzņemto bēgļu); tāpat šī arī nav asprātīga atbilde "160 velkomistiem" vai ielieciet jebkuru savu mīļāko apzīmējumu mums, liberāļiem.

Tā ir par to, ka ir jāsakrīt domām, vārdiem un darbiem un mums katram vienam, kurš dzīvo Eiropā un dzīvo ērti, lieto demokrātiju, toleranci, brīvību, veic izvēles, piemirstot par atbildību ilgtermiņā. Un jā, sliktas ziņas- izsenis ērtāk spriest par valsti, kultūru, ekonomiku, sievietēm/sieviešu lomu/tiesībām ir zvilnot glītos dīvānos ar laba vīna glāzi rokās un Noir Desir fonā; mazliet sarežģītāk ir saņemties un sākt ar pašu nepatīkamāko – ar sevi - un pašam atbildēt par sīkajām neatbilstībām. Par to, ka par vērtībām nedrīkst aizmirst un tā ir zona, kurā nav kompromisu.


Visu cieņu Hermanim, tā ir drosme rādīt to, "par ko neviens nerunā" vai labprāt nerunātu un vēlreiz, man tiešām žēl, ja šo izrādi kapitalizēs vieni vai otri viedokļa turētāji. Ļoti iesaku. Nemetiet ar akmeņiem uz JRT/ Hermani.

Vismaz viņi neklusē un runā, no skatuvēm, nevis virtuvēm vai dinejām. Tas ir stipri. Un gaužām reti, pēdējās sezonās.

"Ja tev galvā mēsli- savāc tos satīri pats
dziedāja Rīgas regejs un tāda jauka ritmikas stunda bij vakar pašā laikā. Ļoti pozitīva parādība uz mūsu jūsu pagrabuscēnām.

Jā, rīta ielas pilnas līksmu novērojumu un cilvēku un sajūtas, ka pilsētas dzīve tomēr griežas ap bērniem un skolu kā centrālo motīvu,
jo atsākoties skolai atsākas kārtībiņa – sastrēgumi, cilvēki darbos, režīms un tā pārkāpumi.
Kvartālos uzvēdī atjaunotas vai izremontētas skolas smarža, tā smarža, kas nemainās gadiem un apdares materiāliem mainoties.
Varbūt, bez detalizēti atšifrētiem elementiem, tā smaržo bailes vai cerības vai (ne)iederēšanās vai tas-viss-pāries-un-sāksies-īstā-dzīve-un-smaržos-viss-citādi, bet skolu smaržā ir kaut kas liels un viegli paralizējošs. Joprojām.

Tomēr, ko niekus – šis mūžīgais drebulis nav nekas pret to staltumu un spēku kas nāca no tiem bērniem un vecākiem, kas bija ceļā uz 1. internātpamatskolu:
bērni ar vajadzībām tādiem pat vecākiem,
pārpasaulīgi skaistas un plaukstošas mātes, kuras zin visu par sāpēm un tēvi, kas nepadodas un viņu bērni ar dauna sindromu vai autisma spektra traucējumiem, piemēram, tā meitenīte, kas knapi gāja, bet tomēr gāja ieķērusies mammai abās rokās, ar banti matos devās skolas pagalmā. Varam vien paklusēt par uzvarām savām vai cīņu par taisnību taisnības vārdā.

Un cerēt. Tik ļoti iracionāli, bet toties - patiesi stipri un no visa spēka.

( galvenais, lai nav pretrunu un lai ir KĀRTĪBIŅA, vienīgā, pareizā  )

Šonedēļ LV prese nākusi klajā ar veseliem diviem neticami labiem rakstiem.
Viens, jau minētā intervija ar I. Lāci IRā, bet otrs – forevāpanks Ķīlis. Nepieklājīgi un nepopulāri, bet acī.

http://m.lvportals.lv/visi/viedokli/281265-roberts-kilis-reanimet-multikulturalismu-nav-pamata/

Ja nu liekas, ka brutālas kļūmes notiek īpaši izsmalcinātos apstākļos vai iepriekš glauni izshēmojot- tad nē.
Vienkārša, parasta, priecīga nepadomāšana, jo kāpēc gan padomāt?
Katra atsevišķi, visiem kopā. Meitenes žēl, bet ne jau viņa kļūdījās.

Es pēdējos gadus dzīvē vados pēc principa, ka labāk ir teikt “jā”, nevis “nē”, jo tu nekad nezini, kādas iespējas dzīve piespēlēs, un vairums pieredzes mūs dara tikai skaistākus, krāsainākus, gudrākus un stiprākus. Tā nu es savā vasaras brīvībā piekritu kādam projektam. Maznozīmīgas haltūras man ik pa laikam piespēlē dažādas modeļu aģentūras, pārsvarā tās ir kaut kādas ārzemju reklāmas, nevienam neinteresējošas modes skates Latvijā, vai vēl visādas nebūtiskas aktivitātes, kas kalpo kā papildus ienākumu avots. Long story short – īpaši neiztirzājot kas un kā, piekritu dīvainas izcelsmes ANO un DDB veidotam sociālas ievirzes reklāmas projektam par bēgļu jautājumu. Tā kā sākotnējā informācija mums tika dota gaužām skopa, respektīvi, piedāvāts piedalīties fokusgrupas diskusijā par aktuālu tēmu, es nedomājot piekritu. Man, kā erudītai personai, tas šķita, kā tāds atsvaidzinājums šajā sfērā, kur parasti tava seja ir simtreiz svarīgāka, nekā viedoklis. Neko daudz gan par reklāmas projekta tēmu, gan realizāciju man neteica, bet doma, ka varēšu pavērot, kā mani kolēģi strādā un iegūt papildus ienākumus, man šķita saistoša. Īpaši neanalizējot savas rīcības sekas, piedalījos izcili tendenciozas diskusijas filmēšanā, pēc tam fiksā fotosesijā, un skrēju tālāk savā vāveres ritenī, lielā mērā aizmirstot par šo faktu. Realitātē, raibi savāktajai publikai viedokli neprasīja, uzdeva jautājumus, jau zinot, kādām jābūt atbildēm, parādot fotogrāfijas ar tumsnējas dabas personu, uzdodot jautājumu – “šie cilvēki ir dzīvi, vai tu gribi, lai viņi mirst” – nē, ziniet, jā, es gribu, lai bērni, kucēni un neaizsargātas sievietes mirst. Reālais viedoklis par šo komplicēto mūslaiku situāciju – bēgļiem, teroristu grupējumiem, apdraudēto veco Eiropu, karu un citiem ar to saistītiem tematiem, nevienu neinteresēja. Kā jau jebkura reklāmas projekta gadījumā, aģentūrai tika dots mesidžs, kas jebkādiem līdzekļiem tad nu ir jāiebaro sabiedrībai. Tāpēc dēvēt to par fokusgrupas diskusiju būtu gaužām muļķīgi. Kad pēc laika man draugi sāka sūtīt vēstules ar manu portretbildi no Rīgas pieturām, TV ekrāna un citiem kanāliem, sapratu, ka projekts ir izvērties daudz plašāks, nekā būtu domājusi. Kad pamanīju milzīgi negatīvo ažiotāžu, sev svēti nosolījos, ka nelasīšu ne rakstus, ne delfu komentārus, lai nepiesārņotu savu prātu ar viedokļiem, kas realitātē nav saistīti ar mani. Jo arī Loreal šampūna modele neatbild par to, ka kādai no šī šampūna izkrīt mati. Es gan pilnībā uzņemos atbildību par pašas pieņemtajiem lēmumiem, mācos no savām kļūdām, jo ziniet ir tik grūti līgani pāriet no meitenes, kas visam teica “nē” un baidījās no dzīves izaicinājumiem, uz sievieti, kas visam saka “jā”, kas mīl dzīvi līdz tās kodolam. Ja tu kusties, vienmēr sanāk sasisties…

No https://pretruna.wordpress.com/2016/08/26/kad-dzive-norauj-stopkranu/