Piereģistrējies. Izlasi. Nenošaujies.

http://www.thetimes.co.uk/article/full-transcript-of-interview-with-donald-trump-5d39sr09d

Papurpināšu, jo tagad zinu – klasiskajā solī Latvijas distanču trasēs slēpo tikai margināļi:
tie, kas neslēpo nemaz un Pāris Principiālie Spītnieki, starp kuriem jūsu padevīgā kalpone, kura to dara ne vien estētisku, bet arī fizioloģisku iemeslu dēļ- jo nav ceļgala krustenisko saišu, kas slidsolim ir samērā noderīgas, vismaz mentāli.
Klasikas gadījumā gan slēpotājam Latvijas trasēs nereti gadās netīkams APLAUZIENS – jo, ibiorio, normālas kvalitātes špūre NAV tas, ko iebrauc agri cēlusies sporta veterāne vecmāmiņa Ilga ar Ļvovas kocenēm, izvairoties no likrotajiem slidsoļniekiem pašā trases malā, bet ideālos (Igaunijas, Somijas) apstākļos: to ievelk ar traktorīti sliežvilci un tad nu, klasikas slēpotājs var glīti, neizsitot savas locītavas un atlikušās locītavu saites veikt slēpošanas darbu tam piemērotā vīzē. Šo nepatīkamo patiesību ir vērts embreisot un feisot "ziemas sporta centru uzturētājiem", kad nu tādi vispār ir.

Milžu Varoņpilsēta Ogre bija piesolījusi pilnus internetus, kā špūres ir dafiga un sniegs- dahuja, bet aiz šiem Šrekpilsētas solījumiem bija vien čumaliņas: vai d-ujs mērīts pie potžurkas vai arī, kam ticu vairāk, trūkst gribas godīgi atzīt, ka klasikas trases uzturēšanai nav iekšas, jo tas prasa darbiņu. Bet darbiņš, deminutīviņš, nevienam nav mīļš svētdienās un svētku dienās, tas pat bauslī rakstīts. Nu un vispār- klasikā slēpo tak neviens.

Attaisnojumu sadaļā par labu vakardienai nebija arī teju forsmažors : piepešais pusatkusnis, sniega neuzsnigšana, kā arī stulbeņi, kas izbradā trasi: tas komplektiņš to visu izdaudzināto padarīšanu padarīja dzēlīgi nebaudāmu, kopā ar dažu neiebraukto Peltonenu niķi pieraut sniegu: lūk, es biju dusmīga kā trīsgalvu pūķis divas stundas no vietas un diezgan slikti domāju par "publiskā tautas sporta" vannabī uzturētājiem un ar gaišu vārdu pieminēju viedo laikabiedru, kurš aicināts pievienoties noteica, ka nesēs rūgtumu, jo labāk jau Ogresvietā aizbraukt vai nu citā vīkendijā uz Tartu vai uz to Somzemi un kvalitatīvi saslēpoties tur līdz nemaiņai, ne bojāt omu pa ledu un zariem šļuderējot.

Taču tā kā reizēm jāvelk zivis tās upes krastā, kas gar logiem tek, tad nu man laikam jāuzraksta šāds vārdu salikums "meklēju slidsoļa slēpes un zābakus", jo ārpus tam, ka gribu uz Tartu un Yllas, man ir žēl neamortizēt ziemu tādu, kāda tā ir tepat, slidsoļotāju karaļvalstī.

Tādi viņi ir, tie kompromisi. Ņerrrrrrr!

Tīri tāds, urbāno situāciju un cilvēkmīlestības vingrinājums.

Tātad, Stabu iela, pieņemsim, tā ap 17 numuru,
Vienvirziena iela, automašīnu plūsma virzienā no Brīvības (labās) uz kreiso (piemēram, Tērbatas) pusi;
Iznāku no ēkas un strauji, ātrā solī dodos uz tieši pretīm mājai piebraukušo auto, jo what can go wrong, vai ne?
Es, gājēja, izeju no mājas, šķērsoju trotuāru, lai iekāptu autombīlī, kurš noparkojies leģitīmā vietā un veidā.

Un te nu man pie kreisās rokas/gurna kāds krrauji bremzē un lec pie zemes, tā ir velosipēdiste, kura nesās pa trotuāru pret braukšanas virzienu.


Kā jums šķiet, kurai no mums nebija taisnība? Un kādi kājāmgājēju refleksi ir jums?

Agri no rīta pie McDonalda ieejas gaidīju kādas grāmatas pārdevēju.
Spridzīgi vēss, piesardzīga saule, man sala, bet gaidīju nepacietīgi mīņājoties. Braši atsperot durvis ar kāju no ātrās apkalpošanas restorāna iznāca neķemmējusies un protesta fāzē esoša ģimnāziste dzeltenā velveta jakā, bikli paskatījās apkārt un tuvējā atkritumu konteinerī mazliet trīcošām rokām ietūcīja no skolassomas (lineāli, grāmatas, darba burtnīcas) izvilkto tukšo Walter alus diuci. Aiz viņas palika cienījama graudspirtmākoņa šlepe.

Pirmā stunda- droši vien koris, nodomāju.

Dienās, kad "viss ir dirsā" man nebija ienācis prātā šo situāciju uzlūkot no "dirsas" skatpunkta.
Nu tur, "ooo, fooorši, šitas viss man vienai?"
Tātad, "dirsai šodien liela diena", bet es iztīrīšu zobus vakara darba maiņai, jo ar šitādu muti jau nu smuki slaidi nesanāks.
Bet smuki slaidi – tas ir mūsu gandrīz viss un ar tādiem TUR nenonāk.

Ak pareizi, es piemirsu Cibās iepublicēt vienu no pēdējā laika citējamajiem materiāliem: sabotiera rokasgrāmatu no 1944.

Noder katram organizāciju grāvējam iekšiņās un āriņās, aktīviem, pasīviem vai noderīgiem idiotiem un vēl mums te ir un/vai kādās nu lomiņās gadās spēlēt.

"Read, listen and take a lead", tā teikt aprakstošā daļa , bet te

trīsdesmit sešas lapas tīrteksta


The amount of activity carried on by the saboteur will be governed not only by the number of opportunities he sees, but also by the amount of danger he feels. Bad news travels fast, and simple sabotage will be discouraged if too many simple saboteurs are arrested.

Man tagadiņ ir tāda kaprīze.

Gribētos iOS 10.11 aplikācijā "messages", kuras saprotam ar regulārām SMS ziņām,
ka tajās ir iespējams dažas iefavorītot, iekarogot zaļas vai kā citādi, veselīgi pienaglot kaut kur tuvplānā vai īpašā katalodziņā ar sirsniņu un atslēdziņu, nevis dabiski pazaudēt sarunu un straumesplūsmas maiņās.
Katram cilvēkam tač vajag vietas arī telefonā, kurās saldi atzagriezties un neko daudz nepiebilst.


Ir kāds trešo puišu risinājums? Androīdu nepiedāvāt.

Nu tā vienkārši NAV taisnīgi – kamēr pilsēta klusa kā lauki, ne auto, ne sētnieku lāpstas un kamēr es (diemžēl) vēl nakstdarbos un nomodā, NYT iepīkstina, ka tik mūžammīļais Koens ņem un nomirst.

uuuuuun tagad cirkuss uzņem apgriezienuss , mr. osinovski*, yea, ommm, ommm, ommm.


*Šī labi izglītotā un retorikā nevainojamā sociāldemokrāta tētis ir tas pats nacionālais uzņēmējs ar interesēm dzelzceļā un kravās, kuru reiz apciemoja kāds Uģis M. dzelzceļa jautājumos un mēs jau esam lasījuši, kā Uģim ar to visu muļķīgi beidzās. Lai garlaicīgās ārzemju ziņas padarītu lasablākas, tad ziniet, ka (seniora) mīļākā ir latviete. Nu tas vismaz, mierinājumam, "yes we can", ja drīkst. Bet sarūgtināšu, ka tieši šis AZPEKTS, kā raksta nesekmīgi studenti, nav pats centrālākais, ai ai.

Šis gads labi pārraksta pieņēmumus par veselo saprātu un to, kà "mani" pieņēmumi par dzīvi ir saistoši "citu" pieņēmumiem.

Notikumi līdz 14.00 Tallinā ļoti lielā mērā iedos bildi par to, ar ko tad mēs te, neatkarīgajā Latvijas Republikā, NATO un ES dalībvalstī visi dīlosim.
Visi un katrs, nevis "viņi"/ "jūs"/"citi".
Es, Tu, mēs, jūs, viņi, viņas.

Un tos tā īpaši nevarēsi ietekmēt,
allaž atliek vien Frankla pēdējā brīvība- izvēlēties attieksmi pret apstākļiem.

Par to, ka kaut kādā tur teicamnieku - a klases paipuisēnu zemē Igaunijā atkāpjas valdība un kā tad tas tā gadījās, mūsvisu iemīļotie ziņportālīši klusē.


"Ārzemju ziņas. Viss, kas jūs nepiedienīgi garlaiko kopš laiku sākuma." Celsim augstas sētas un krāsosim glītus žogus, nav ko tik daudz apkārt skatīties.

Apstiprinu, ka sporta lietu veterānam un allaž oponējošā naratīva lielmeistaram starro ir taisnība punktā par to, ka ar moderno un ultra vieglo un viedo slēpju nūju stiprinājumiem, kuri piefiksējas ar klipsi un iemauktiņu pie jūsu delnām, kritiena gadījumā paties var uzsist glītu zilumu brīvi izvēlētā vietā.
Man tāds nu ir, ikurāt mazliet zem acs, uz vaiga kaula. Mazs, koncentrēts zilumiņš, paštaisīts. Tieši kā rīt tās divas publiskās uzstāšanās ar godu vadīt.

Taču nenoliegšu, ka sporta lietu veterānam un allaž oponējošā naratīva lielmeistaram starro diemžēl nav taisnība itin nemaz par to, ka "muskuļiem ir atmiņa." Tā viņš, ūdens vai sniega sezonas sākumā, lēni šķiļot pirmās straumes vai pirmos sniegus sapņaini apgalvo– "jūsu kājas-rokas-dibens PATS atcerēsies, kāda katrai muskuļu grupai bija loma un pienākumi katrā sporta veidā un tehnikā."

Ik reizi, atklājot slēpošanas sezonu, pirmajā kilometrā es skaidri apzinos, ka vienīgais, kuram ir laba atmiņa, ir kreditori, asap dedlainu izsniedzēji un manas smadzenes (arī izdzīvojušajām tauku šūnām ir sava atmiņa un ambīcijas par agrāko spozmi*, diemžēl), bet pārējais viss dzīvo un uzvar pēc shēmas "prom no acīm/ārā no sirds".

Visas apgūtās tehnikas es atsaucu muskuļos ar smadzeņu, didaktikas un jūtūbes tutoriāļu palīdzību**.
Ap piekto kilometru, ja nenomaina slēpes uz prasīgākām, tad pārliecība, ka esmu pārvērtusies par iereibušu simtkāji ir pārgājusi un dejas solis ar stihiju sāk veidoties gluds. Tas vieš cerību, ka pēc ciktursimtiem noslēpotu kilometru janvāra beigās (varbūt) pieteikšos Tartu maratonam vai tiem sāmiem, ja liksies, ka tā vajag. Tikmēr gan muskuļsklerotiskie simtkāji kopā ar circenīšiem aizkrāsnītē kārtīgas špūrītes gaida.



*joks, atlikt "šeitirkarš."
** nav joks, vienmēr forši ir naktī pirms sacensībām skatīties "how to ski" vai "how to paddle."

*
Turpceļā, lidmašīnā sēdēja blakus stereotipiska krievu sieviete gados: adīta pūkainā mice, seši džemperi, drupačaini cepumiņi maisiņā, maisiņš kabatā, migrēnas, zelta brilles, intnerese par ezotēri tālāko zaru, ja vien es kādu vārdu teikšu, uzreiz uzzināšu visas savas auras krāsas un karmas uzdevumus, nodomāju. Laipna, ļoti gaiša, bet es vairāk, kā sarunāties (un pārliecināties par stereotipiem) es vēlējos pagulēt. Tas gan lāgā neizdevās, lidmašīna bija baisi auksta, man sala ar abiem borta plediem un diveiro borta tēju, arī miegam sala.

Nadežda, viņa man padeva roku – savai mammai biju cerība izsūtījumā,
viņa teica un uzsāka stāstu par to, ir pensionēta skolotāja, lido pie meitas uz Meksiku, kura, beigusi skolas Nīderlandē tur dzīvo jau dažus gadus, dodas satikt mazbērnus un sasildīties, jo tur vismaz trīs mēnešus gadā dzīvot veselīgā vidē, nebaidoties un negruzoties.
"Nesen apglabāju māti, vīru. Tagad esmu brīva un ceļoju. Man tik ļoti nepatīk Krievija, tā ir cūcība, ko viņi ar mums nodarījuši un destrukcija nāk no izpostītajiem austrumiem, bēgšana alkoholismā un vardarbībā – kāpēc tas ir arī šeit?", viņa vēl pēc kāda stāsta turpināja. "Es katru vakaru lūdzu dievu, lai "Baltija tomēr saglabātu neatkarību."

Lidmašīna piezemējās. Man īsti nebija, ko piebilst. Biju pārsteigta gan par saturu, gan par to, cik ļoti kļūdījos stereotipos.

*
( kino kluss )

Īsta filma novembriem. Daudzlīmeņu paldies- paldies- ir-maz-sacīts- par to. Un liel-viela pārdomām vēl kādiem vakarīniem, kādi gan tieši novembros netrūkst un neba, lai atpakaļ skatītos un rētas plēstu, bet tieši lai uz priekšu redzētu.


Vajadzētu izdomāt, kā to atrādīt saskaņas centra džipotajiem sociāldemokrātiem, lekniem kolchozu un izpildkomu pašvaldību priekšsēžiem un ZZS komjaunatnes (de)ģenerāļsekretāru ordai.

O,

viena lieta, krūtsvēža kampaņās pielikt rozā lentītes kosmētikai, apģērbiem un citām vieglajām tēmām, kuras arī dabiski iegulst sieviešu dzīvēs.
Pavisam cita – un brīdi padomājusi izdomāju, ka cepuri nost – ir krūžu vēža avērness gluži citā nozarē.

Huskvarna. Rozā motorzāģis. Krūts vēzis. Ja nu kas ir spēcīgi, tad šis ir spēcīgi.



Noapaļojot mazliet brutālo messidžu – ar zāģi pret vēzi,
nepaceļot kanalizācijas akas "latvijas medicīnas aprūpe sistēma – fakti & leģendas" galīgi nerozā vāku un arī
dzimumdiskursa cienītāji, ja vien nav jau no sevis noguruši, var diskutēt, vai šis zāģis ir sieviešu modelis , vai tas ir ļaunās šauvinisma pasaules mājiens feministēm vai/ un kādas dzimumlomas šādi tiek apšaubītas un kas tikmēr notiek ar sociālo vai bioloģisko dzimuma konstrukciju, yadayada;

tomēr, kodolā raugoties, uzskatu šo par absolūti lielisku korporatīvās-sociālās-atbildības piemēru no pavisam negaidītas industrijas un šāds solis vien ir gluži cienījams. Priecējoša parādība iekš itin nomācošajām lēto filmu studijām .

Nieka 12:05, taču Latvijas varenākie un zīmolmīlētākie portāli nav sevi apgrūtinājuši ar ziņām par vēlēšanām Lietuvā.

Man te citos gaņģos vaicā- nu, kā Tev "Mēdeja"?

Oiii, da Nastavšev, oiiii, GunaGunaGunaGuuuunaaaaaa. Iekšiņas uz āriņu? Fizioloģija un psihosomatika pantmērā?


Tas ir kā jautāt – "ko tieši tu jūti, kad zobārsts, nomainot jau trešo zondi tev tīra astotā zoba kanālus, bet fonā pa rādioskonto skan Bee Gees "Staying alive""?

Mēdeja bija izcila,
teicama, nepatīkama, atpazīstama,
iegruzījoša, atbrīvojoša;
tikpat stipri par mīlestību un nodevību un visām šķērsotajām robežām kā Kill Bill - II.
"Dont party with my animals."


Aizejiet.

Pēc tam ātri atrodiet KDT tuvāko punktu, kur dod labas "Asiņainās Mērijas".
Pasūtiet dubulto. (Rekomendējam r."Neiburgs", skaicka)
Tad var arī desertu (turpat) un pēc tam var dzīvot atkal tālāk (mājās un citur).

Taču "Mēdeju" vajag skatītes, ne tajā dzīvot vai "pamodināt Mēdeju sevī." Kaut kas skatuvei jāatstāj.
Un jā, pāri paliek pārdomas par spēku, morāli, garīgās, psihiskās veselības trauslumu, nenojukšanu, robežu šķērsošanu, robežu noturēšanu.

Šī teātra sezona sākusies uz lielgabalu nots. Tagad gan jūtos pelnījusi kādus 2-3 vieglīšus un šo.

Un cik reižu vārda "paldies" vietā uzraksti "paldirs" tu? Tas nav pilsētas par pislētām nosaukt, kad raksti šo pilsētu mēriem.

Tad nu jā, kad trešo dienu mana bumbierkoka traumētā labā acs ir aizpampusi un šaura kā ķīniešu lāpāmadata, es krēslas stundā, ar koncetrētu domu spēku novēršot paziņu/kolēģu/klientu/ satikšanu tuvīnajos kvartālos, bez saulenēm devos uz aptieku pēc sejas krēma sausai un jutīgai ādai.

Šis projekts (sejas krēma iegāde) ilgst jau nedēļu, te aizmirstās, te "pagaidiet, rīt būs akcija" un tad nu smukajā Apothekā tvēru pēc nepieciešamā un kamēr meklēju BigPharma lojalitātes karti, aptiekāre pamanīja manu aci un klusi sacīja –
vaii, jūs laikam sita? vīrietis?

- eeee?
Nu kā, skatos uz jūsu aci, redzu traumu.
- eee, nē, šī ir darba trauma , paties. bet paldies.

Norēķinos.
Un tomēr aizdomājos. Empātija ir stipra lieta, bet personiskās projekcijas arī.


Kādos apstākļos Tu vaicātu svešam cilvēkam ar aizpampušu (ne zilu, ne asiņojošu) aci – mās/brāli, vai gadījumā nevēlies vērsties pēc palīdzības?

Mani divi centi par "Pakļaušanos" – man liekas, ka šī ir ļoti laba izrāde un īstajā laikā.

Jā, tur ir maz mākslinieciskās teātra līnijas - aktierdarbos, scenogrāfijā, varbūt pat režijā, tā ir dokumentāli tieša – vizualizēta MV grāmata (kuru vēl neesmu lasījusi), taču dažkārt ir jāspēj nosēdēt četrarpusstundas bez pārmērīgas izklaides (Vāgneriādes ir kas grūšāks), nosēdēt, lai aizietu ar blīvu vielu pārdomām par izvēlēm, scenārijiem, personisko līdzdalību, atkarībām; par "viņiem", par "mums" un tik ļoti elitārajiem apstākļiem, kādos [vēl pagaidām] (?) dzīvojam. Un man šķiet/šķitīs zemiski, ja gadījumā NacApvienība šo uzurpēs kā "RERERERE, MĒS TAČU TEICĀM" (līdzīgi kā ar 10% uzņemto bēgļu); tāpat šī arī nav asprātīga atbilde "160 velkomistiem" vai ielieciet jebkuru savu mīļāko apzīmējumu mums, liberāļiem.

Tā ir par to, ka ir jāsakrīt domām, vārdiem un darbiem un mums katram vienam, kurš dzīvo Eiropā un dzīvo ērti, lieto demokrātiju, toleranci, brīvību, veic izvēles, piemirstot par atbildību ilgtermiņā. Un jā, sliktas ziņas- izsenis ērtāk spriest par valsti, kultūru, ekonomiku, sievietēm/sieviešu lomu/tiesībām ir zvilnot glītos dīvānos ar laba vīna glāzi rokās un Noir Desir fonā; mazliet sarežģītāk ir saņemties un sākt ar pašu nepatīkamāko – ar sevi - un pašam atbildēt par sīkajām neatbilstībām. Par to, ka par vērtībām nedrīkst aizmirst un tā ir zona, kurā nav kompromisu.


Visu cieņu Hermanim, tā ir drosme rādīt to, "par ko neviens nerunā" vai labprāt nerunātu un vēlreiz, man tiešām žēl, ja šo izrādi kapitalizēs vieni vai otri viedokļa turētāji. Ļoti iesaku. Nemetiet ar akmeņiem uz JRT/ Hermani.

Vismaz viņi neklusē un runā, no skatuvēm, nevis virtuvēm vai dinejām. Tas ir stipri. Un gaužām reti, pēdējās sezonās.

"Ja tev galvā mēsli- savāc tos satīri pats
dziedāja Rīgas regejs un tāda jauka ritmikas stunda bij vakar pašā laikā. Ļoti pozitīva parādība uz mūsu jūsu pagrabuscēnām.