Es tīru, kad gaidāmi ciemiņi, turklāt tikai tādi ciemiņi, kas ir reti vai no kuriem man kauns. (Radi tādi nav.) Reāli gada griezumā - ne biežāk par reizi mēnesī. Man ir trauķene, kas darbojas katru dienu, un es, protams, apvācu virsmas plus mīnus divreiz nedēļā, bet lai grīdas mazgātu...
Bērnus piespiest ieviest kārtību savās istabās man izdodas tikai tad, kad ar viņiem ir smags konflikts un es esmu tik nenormāli nikna, ka viņi tīra vienkārši tāpēc, lai saasinātu savas mocekļa ciešanas līdz pēctraumas stresa testa apakšējai normas robežai. Ja vīrs kaut ko pukst, man ir ideālā atbilde, ko feisbukā no Valda Meldera samācījos "dari pats vai turi muti", un vēl nekad, nekad, nekad es neesmu piedzīvojusi, ka kaut kāds estētiskais diskomforts viņu piespiestu tāpēc pašam ķerties pie tīrīšanas, trauķenes kraušanas, veļas mazgāšanas vai miskastes nešanas.

Es ļoti agri secināju, ka laika un enerģijas ir tik, cik ir. Ja no manis gaida uzkrāsošanos un plus mīnus sapucēšanos katru dienu, regulāru ģimenes dzīvi un visas maltītes, mājās gatavotas, plus īgnuma turēšanu kaut kādos rāmjos, tad māja ir tā, kas vienmēr paliek pašā pēdējā vietā. Un apkopējas man nebūs, kamēr mājas iekšpuse ir tik galēji neremontēta, ka reāli nav pat starpības - mazgāts vai nemazgāts.