eh, tad laikam man nāktos dziļāk iedziļināties tukšuma formas un satura [neesamības] analīzē, lai spētu labāk atšķirt tukšos nesējus no netukšajiem. es tač jeibogu nezinu, vai foršiņā blodziņa rakstītāja vēl bez savas uzliekamās sejas sajūtu blogošanas arī varbūt darka kaut ko cēlu, kas kādam varbūt palīdz vai kaukā padara pasauli labāku, nu.
un šādā nolūkā mēģināju atvērt un palasīt šitote blodziņu.
tiku līdz vārdiņam "receptīti" (trešajā rindiņā, laikam), - aaaaaaaarrrrrrrghhhhhrrr!- sakliedzu uz ekrānu un aizvēru. vismaz ar šo nesēju nebūs lemts man iepazīties. izņemot ja vien neatcerēšos par viņu kādreiz, būdams toleranci (ai mīn, toleranci nevis kā iejūtību, bet toleranci kā sāpju slieksni) paplašinošā neskaidrākā prātā.
pārskrienot gan pamanīju, ka tur bija kaut kas par bērnu... bērnukautko, kaut kādu pedagoģiska rakstura darbību laikam. nu, ja viņa ir kaut ko tādu darījusi vai dara, tad, lai arī kāds būtu mans viedoklis par to, kādas vērtības un manieres viņa iz sevis varētu nodot saviem audzināmajiem ("visu ko var piedot, pat ja tas saturs pats kā tāds neuzrunā"), tas tad tomēr ir tāds principā svētīgs saturs.