Jā, un kā tieši kopīga ņirgāšanās, kaut intelektuāla, varētu šos procesus ierobežot un tuvināt tevi mērķiem, kurus apraksti un pēc kuriem tiecies? Vienīgais, ko tā izdara - sadala cilvēkus naidīgās nometnēs un mudina distancēties vai, kā tu saki, izdevīgā gadījumā "iegriezt". Bet viņas, šīs blondīnes un "virspusējie" cilvēki taču ir mūsdienu pārtikušās Rietumu civilizācijas daļa un intelektuālajā sabiedrības daļā vispārzināma parādība (first world problems utt.) un sekas augstākai materiālai labklājībai. Nav taču nekā jauna tajā, ka cilvēki, ja ir tāda iespēja, mēdz kļūt kūtri un nedomāt. Par ko sašust? Par ko sacensties iznīcinošākās piezīmēs un daiļrunīgākos salīdzinājumos? Vai tas ko maina? Neko. Labākajā gadījumā tas darbojas kā zibensnovedējs.
Manuprāt, tieši otrādi, inteliģencei vajadzētu būt kontaktā ar visiem sabiedrības slāņiem un darīt to, kas ir tās funkcija - izglītot, rādīt piemēru, atsijāt graudus no pelavām, atbrīvot ceļu vērtībām, kuras ir augstākas par indivīdu un kuras PAŠAS lauž sev ceļu, ja vien rīkojas gudri un nestāv tām ceļā (Atmoda, piemēram - tātad tas mūsos ir! Raiņa idejas, Čaks...) Un darīt to, vēlams, plaši pieejamā, tautas valodā. Tādas inteliģences pārstāve, piemēram, bija arī Vaira Vīķe-Freiberga. Būtībā par to arī tauta viņu tā mīlēja un joprojām mīl. Bet ceļā šo vērtību atdzimšanai stāv gan šie "grabētāji" un pat, pēc taviem vārdiem, bīstamie, gan otra nometne, jūsējā. Troksni taisa abas puses. Troksnī patiesība izkaisās un beigu beigās pāriet sīkos ķīviņos, kuri nedod absolūti neko. Ignorēšana arī nav risinājums. Dialogs, iespējams, ir. No kā baidīties? No kā izvairīties?
Jūs te izzobojat "pozitīvismu" un to kritizējat, bet "pozitīvisma" popularitāte ir loģiska, lai gan infantila pretdarbība iracionālajai un fobijām pilnajai pretestībai pret katru, kurš cenšas pacelt savu galvu un izpausties. Pie mums ir demokrātija un izpausmes brīvība, pavisam jauna, un jaunai, demokrātiskai sabiedrībai jābūt un arī ir raksturīgas dažādas, no pirmā acu uzmetiena dīvainas un neparastas izpausmes, kurās cilvēki "iemēģina" jauniegūto brīvību. Savā ziņā viņi ir kā bērni. Lūk, jums Kivičs sieviešu drēbēs, lūk, "paskaties, kā Zane to atrisināja". Lūk, tīņu un blondīņu "jaunvaloda". Paskatieties no šādas puses. Tie ir meklējumi un tā tos arī jāuztver.
Vajag sadarboties un paturēt prātu atvērtu. Varbūt tad arī viņu čivināšana (kuru taču nevar apturēt, ja nepielieto bezmaz vai fašistiskas metodes, padomājiet taču loģiski) iegūs arī citas, jēdzīgākas dimensijas.