Katrs jau dzīvo, kā māk, un kā spēj sarunāt ar otru. Vai nu no savu vecāku gudrībām noskatījies, vai lasījis kur, vai vnk uzkrātās pieredzes rezultātā.
Bet man ar šķiet, ka pārmnērīga kontrole, tipa - ka tikai es neizdaru kaut ko vairāk tev, vai tu nepārcenties manā labā - sāk kļūt par apsēstību un tad zūd mirkļa kaifs, neplānotais, negaidītais. Vaig ik pa laiciņam atlaist, aizmirst norunas, vismaz uz brīdi. Vai arī kopīgi nedarīt NEKO - ļoti vērtīgi pavadīts laiks, btw :)