Oi, tātad, ja Tev nupat bija liktenīgā diena, tad veselu baru esmu aizmirsusi apsveikt. Bet nekas, cilvēki ar laiku pierod, ka man nav atmiņas, un i negaida.
Toties dzejas par VARAVĪKSNI! Ļoti, ļoti skaisti, līdz brīdim, kad mēģinām praksē iztēloties kā cilvēks ar plānprātīgu smaidu pieiet pie rūķa (pieņemsim, dārza rūķa) un pabāž tam zem bārdas nedienu.
Tad šis pats cilvēks dod vārdus puķēm un kamenēm (Bērtulis, Oļegs), joprojām smaidīdams noplēš sauli un paslēpj azotē, un sirdī uzglezno VARAVĪKSNI! (Principā pagrūti, ja saule jau ir paslēpta azotē.)
Te nu mēs redzam karojošās kultūras frontes - tādas kultūristes, kas cīnās par "art for art's sake", un tiem, kas ir par skarbo reālismu/naturālismu. Sūri.
Bet sumināta.