Tumsā pie manis zogas ielu siltās,tumšās ēnas.
viena pēc otras caur stiklu aizpilda manu sabiedrību un neesmu vairs viena.
Garāmgajēji nav tas. Viņi cauri netiek.
Taču acis iemet. Iemet pavisam.
No rīta es esmu viena. Ēnas guļ pagultēs un tapešu rakstos.
Tad tinos biezos aizskaros, lai justu ēnu smaržu. Un gaidu akal vakaru.
Daidu savu tumšo sabiedrību, kas nāks man dienas putekļus atstāt līdz rītam.