"We're running to the edge of the world, running, running away" - akustiskās ģitāras smalkie un izteiksmīgie akordi, visaptveroša sintezatora nokrāsa un smeldzīga mensona balss - tā es pavadu šo vakaru, tūlīt jau rītu. Jau ir sestdiena, pavisam ceturtā jūlija diena. Es skaitu dienas. šī ir ceturtā, pavisam palikušas vēl daudz vairāk, bet tās virzās uz otru pusi. Es tā to redzu. Protams, tas ir kreisi, bet mani vektori rāda mainīgi, līdzīgi, kā Džeka Sperova kompass. Tomēr arī ne līdz galam šādi. Virziens ir tur pāri un vēlreiz pāri. Acīs ik pa brīdim iemetas migla, bet tas jau tāds sīkums, salīdzinot ar to, kas varēja būt aizparīt. Nonākot pie šīs sajūtas, ka rītdiena jau ir pagātne, viss var kļūt skaidrs, var arī nekļūt, atkarīgs ir virziens, kurā lūkojos. Var arī grozīt sajūtas, respektīvi, attiecīgi jūtoties var mēģināt transformēt tās uz apriori esošās "pirms aizparītdienas", galarezultātā iegūstot baltu lapu, uz kuras var mēģināt ieskicēt šodien pazaudēto vakardienas izjūtu, bez kuras tad arī tālāk jāturpina ceļš, ja tas uzsākts. Lūk, es mēģinu pierast pie visa šī, pat vēl īsti neapzinoties šīs sajūtas sekas un ko tā var vai nevar nozīmēt citiem. Turklāt citiem ir savi filtri, kā šo sajūtu sadalīt, dažādi modeficējot, lai varētu individuāli piesaistīt savu skatījumu, blakus manējam.
Tomēr pati trakākā, neizprotamākā un savā ziņā arī pamanāmākā ir šīs kustības jeb virzības esamība. Vai to var saukt par drosmi vai stulbumu un vēl kādu prāta krīzes pierādījumu, bet to jau manīt varēs tikai pēc vairākiem mēnešiem. Vai drīkst un vajag uzdrošināties, lūk tas man ir vienmēr bijis topa jautājums. Kā citi to nosaka, vai pēc aizvakardienas, kad jau viss ir izkustināts . Teikšu, ka ir liela un apskaužama māka to visu pamanīt un ievirzīt sev tīkamā virzienā.