Skola atkal uzņēmusi pilnus apgriezienus ar visiem bešiem migšanu ciet, galvas klanīšanos tramvajos un pilnīgu atlūšanu pēdējās stundās. Nu piedodiet, bet es to uzskatu par laika tērēšanu + veselības čakarēšanu. Ir jau labi, ja vien varētu kaut ko aptvert, galva kā ar vati. Tomēr dīvainā kārtā pagaidām ir labi.

Man te ienāca prātā.. vai mēs interesējamies par cilvēku, kuru, saucās, mīlam tikai tad, kad mums tas ir vajadzīgs? vakar redzēju savu "lielo mīlu" - saucās.. Jāsmejas, vispār, godīgi sakot par viņu nemaz nedomāju. Varbūt ja es apgalvošu, ka man viņš atkal interesē - citā situācijā, un būšu pilnīgi pārliecināta, ka tā ir mīlestība nevis egoisms, tad man derētu atcerēties šito.

Tiko gandrīz izmežģīju smadzenes ar Gundegas Repšes "Ugunszīmi". Nezinu, kam tas ir vajadzīgs? Varbūt, ja .. lai nu tas viss paliek.

Neviens man netic. es gan ticu.

Vēl viena diena, kaut kāda. Laba jau laikam. Es īsti nezinu vai varbūt ir tā, ka nekas nemainās, bet es tikai uz visu skatos pozitīvāk (naivāk un neobjektīvāk) vai varbūt tiešām viss būs un jau kļūst labāk. Tāda sajūta, itkā es uz šauras laipas censtos tikt uz priekšu, un bail krist un bail, ka mani neturēs nevilks, nebalstīs, bet vienkārši nogrūdīs vai aizdzīs. Vai pametīs, vai nesapratīs vai... Kas gan šeit labāks? Te ir vairāk baiļu tādas īstākas, kad ir par ko baidīties. Es nepanesu bailes. Vispār paskaidrošu, ja kāds mēģina ko saprast - šis ir pilnīgs bezsakars. Un ja rakstot es zināju sakaru, tad tagad tā vairs nav.

Baigā garlaicība... Nepatīk.

Ziemassvētki... Iesākumā jau likās,ka šie ir nevien draņķīgākie Ziemassvētki, bet pati draņķīgākā diena visā gadā, kad visas sāpes utt. ir savākušās vienkopus. Beigās pat nebija tik slikti, varēti teikt, ka bija klusie jaukie Ziemassvētki, tikai nešķita, ka ir kas īpašs - tikai viens vakars ar ģimeni. Šķiet ka viss kārtībā. Redzēju tādu sapni, kas bija skaists, bet es biju nolēmusi vairs nelolot veltas cerības un nebeigt sev nervus. Tas sapnis varbūt arī bija kopsavilkums visam no kā man jāatbrīvojas. Es ticu, ka būs labāk.

Es sevi nogurdinu. Es gribu labāk, es gribu patiesāk es esmu nogurusi, es gribu, lai mani nevar tik viegli ievainot. Es gribu, lai tas miers un laime, ko es reizēm aiz viena stūra noķeru, lai tā ir īsta, es gribu, lai pamats ir stabils, nevis visu dabūt uzreiz, nestrādājot.
Es gribu visu zināt, un kaut es spētu būt objektīva.

Brīvlaiks sācies!!! Beidzot man ir LAIKS!!! Gribu savest sevi kārtībā - kārtīgi izgulētis, un beidzot sākt dzīvot veselīgi, es domāju varētu izdoties:) kāpēc gan nē, jo tagad uz veselām 2 nedēļām būs miers no skolas un tāpēc arī no stresa. Tāpat visu laiku nebūs jāredz cilvēks, kurš godīgi sakot un nedaudz kā parasti - pārspīlējot , vispār viņš man plosa sirdi, tāpēc baigais prieks par šīm 2 nedēļām!!! Dievinu ziemassvētkus, brīvlaikus, mieru!!! :) lai mums visiem superīgas brīvdieniņas:)!!!

Ko es gribēju pateikt.. Paldies maniem vecākiem un māsai, jo es zinu, ka viņi brīnumainā kārtā mani mīlēs neatkarībi no tā, ko viņiem par mani kāds pastāstīs un pat neatkarīgi no tā, ko es izdarīšu... Kas vēl ir dīvaini, ka es tādā pat veidā nekad nedomāšu neko sliktu par vēl kādu cilvēku, tas vienkārši nav iespējams, lai ko arī viņš pateiktu, domātu un izdarītu... Tas ir visnotaļ negrozāmi un ja tā padomā, tad šādi var vēl turpināt un šo sarakstu papildināt, jo es vakar izlasīju, ka laiks neesot arguments... Vispār mani ir diezgan grūti iespaidot, lai es par kādu sāktu slikti domāt, bet vai tad savādāk ir iespējams.... Es laikam zinu gan, ka ir, citiem, bet varbūt, ka es neko nezinu...

Jāiet uz skolu, bet sāksies brīvlaiks!!!! :)

tikko noskaidroju - man ir jūtu ambivalence. Tas ir lieliski. Domāju dzīvot tā vieglāk, skaistāk..
man patīk pa naktīm mācīties, kko lasī, tika pēc tam jūtos kā zombijs.

Man šodien pajautāja, vai es neesmu iemīlējusies. Hmm. Un ja nu?

Baigā dzīvīte. Neesmu laimīga. Varbūt nekad neesmu tāda bijusi, tikai sevi mānījkusi. Varbūt arī nekad nebūšu. Man nepatīk tas, kas notiek. Šķiet, ka neko nav iespējams kontrolēt, šķiet, ka es esmu tik viena, ka nav neviena cilvēka, kurš vēl būtu visiem tikj ļoti vienaldzīgs. Cilvēki šobrīd iedalās tādos, kuriem patīk, ka es viņiem uzbāžos un tādos, kuriem negribu uzbāzties. Visumā es esmu pilnīgi viena ar savām problēmām. Visumā man nepatīk, ka šajā dzīvē nav laika kārtīgi dzīvot. Dzīvot tā, lai nekas nepaliktu neizdarīts, neīstenots, Tik daudz kā, kas varētu būt, bet nav. Nepagūts, nokavēts.. Man tiešām nepatīk tas viss, kas notiek. Es gribu kjust, apturēt, un dzīvot tā kā vēlos. Šķiet, ka gāžas lavīna, kas vai nu mani paraus līdzi lielā melnā tumsā, vai es tomēr noturēšos, bet šo lavīnu man nekontrolēt, tā sairs bezdibenī, bet man būs tikai nožēla. Man jau pietiek nožēlas. Man vakjag pārmaiņas.

Viss atkal izmainījies. Tagad jūtu, ka slīdu atpakaļ tur pat. Negribu!!!! Rīt žetonu vakars. Man ie žēl. Vienkārši žēl un tas nav īpaši labi.. Jo nekā cita nav. Nav nekādu citu iespēju kā vien dzīvot tāpat vien tālāk. Tā arī jādara! Man tagad dusmas, ka man ir žēl..

jktpf o kru ssa vgh ki.:( ;(( zsssh ttp... :((;(( ;;(.. :(:((;(;( :0( D:

Vairāk galīgi mani nervi netur. Cik es smaidu vienā laidā un saku, ka viss kārtībā, cik es tā saku sev un to kā es cenšos, to es arī gribu noslēpt. Vairāk man nav spēku. Man ir viss sagājis galīgā _ Es noģību, aizvakar tas bija skolā, šodien atkal palika slikti. Atkal pēc bioloģijas. Domāju, ka varbūt slikti no tā, ka stāsta par asinīm. Aizgāju pie māsiņas (šoreiz es aizgāju, nevis māsiņa nāca pie manis ar ožamo spirtu:) ) šausmīgi drebuļi sāka kratīt, asaras pa gaisu utt. Viņa pajautāja, vai man ir kādas problēmas, ar ko netieku galā. Teicu, ka protams ir, bet tāpēc jau neviens neģībst!! Nu tad man beidzot paskaidroja, ka esmu pārslogojusi savu nervu sistēmu. Ko tad man darīt? Neslēpju jau neko, ja man slikti, tik negribu uzbāsties, jo tie cilvēki kuru dēļ man ir slikti jau nav nepiekā vainīgi. Varbūt uzvilkt trako krekl un uzrakstīt uz pieres "Saudzējiet manus nervus, mīlīši!!!"??? Man esot jāatrod veids kā relaksēties. Sportot nespēju, jo patiesībā bail, par sirdi. Tāpat jau slodze no stresa. Man ēšana nervus nomierina, tikai žēl, ka tās kalorijas netērējas dvēseles ārstēšanā.. Es nezinu,vai man vajag atpūsties vai saņemties?

Izgāju uz balkona uzpīpēt tabaciņu:) Tik
ļoti sklaist ziema ir ārā. Un es nenožēloju ne to, ka esmu greizsirdīg, ne to, ka esmu egoistiska, ne to, ka pīpēju. Ir tik labi, ka trūkst vien karstvīna un labas kompānijas. Es vienkārši mīlu sniegu, ziemu un aukstumu:), kad pašai ir silti, protams...

Šššššās šaaubīgās šaubas - vai es esmu nikna uz cilvēku, kurš pēc rakstura ir liekulīgs, manipulē, vai arī es esmu aizvainota, jo neesmu apmierināta ar sevi un tāpēc viņš man tāds šķiet? Es nezinu, kāpēc, bet liekulība un manipulēšana, tāda pagluma iefiltrēšanās - tas viss izsauc zināmu līdzjūtību un nejau sliktā nozīmē. Bet es protams neesmu objektīva. Kur ir robeža starp pieklājību, manierēm un trulu melošanu? Man tā robeža ir būtiskāka, nekā tas, kas acīmredzot (manām), viņam - stāvoklis sabiedrībā - lai citiem būtu pats labākais, bet sev? Kas Tu esi pats sev?
Kad pienāks rīts, kad paies nedēļa, kad es izgulēšos, es atkal spēšu pieņemt cilvēkus, neko negaidot, priecāties par to, ka tie nav super pareizi un ideāli, bet es gribu palikt ārpus jebkādiem meliem un intrigām, uzspēlei, .. To visu es uzspridzinātu labprāt gaisā.
Diena jau visumā laba, kas tajā labs, tas atsver visu citu.

Vakardien bija superīga diena un šodien arī. Es tikai nevarēšu paskaidrot, kāpēc, jo nekas labs jau nenotika. Vienkārši jūtos tā - labāk. Pavisam labi. :) varbūt vēlāk radīsies arī iemesli.. ticamāk, jau, ka ne.:)

Es visiem spēkiem šodien mēģināju atteikties no visai nereāla sapņa, bet es to nevaru izplēst no sevis. Mēs - tas ir -es un mans sapnis - esam viens un tas pats, ja es to nespēšu, manis nebūs. Būs tikai plats, tukšs smaids un pamatīgs cinisms.