Bailes.

Vakar apmaldījos - pavisam muļķīgi... Bailes apmēram pus sekundes garumā, kaut gan maldījos kādu stundu... Bailes - nepatika, spēja iedoma par bezspēcību.
Mammai būs operācija.

Es ceru, ka vairāk baiļu nebūs, jo man nepatīk. Cita iemesla nav... Es uzskatu, ka emocijas var būt pilnīgas savā daudzveidībā arī bez šādām bailēm.
Es nerunāju par uztraukumu, kad cilvēks nezina, vai viņam izdosies, vai par stresu, vai apziņu, ka ir jārīkojas.....

Bailes, kad tu gaidi, ko liktenis tev lems, vai tu neapzināti ar savu rīcību vai domām neesi "uzprasījies".

Nu ja - pirmā brīvdiena... es reizēm brīnos par to, kas es esmu.

es nezinu vai man ir tiesības un kāds pamatojums just to, ko es tadad jūtu un vai es vispār ko jūtu, jo viss šķiet tā notrulinājies, ka es vairs neticu. man ir baisi vienaldzīgi, bet es nepar ko citu nespēju domāt... un kā var būt tā, ka viņam viss vienalga, bet es vienkārši nespēju pat iedomāties, ka varētu būt kopā ar kādu citu, jo man tas nav vajadzīgs un man nekas nav vajadzīgs un tagad arī viņš man nav vajadzīgs. kas man vispār ir vajadzīgs? es principā neļaušu, lai tas pārlaimīgais ar savu draudzeni iedzen mani depresijā. Man jau šķiet, ka depresija ir pašmērķis - vienīgais, ko es visu laiku sasniedzu, bez kādas piepūles... un es jau saprotu, ka viss ir likumsakarīgi, bet es neesmu tas cilvēks, kas mainīsies līdzi visiem apstākļiem, lai tikai gūtu labumu, es negribu, lai ir citādi, kā tagad un man viss ir vienalga.

Kaut ko derētu pierakstīt par to visu, ka tiekšanās pēc pilnības neciena realitāti un tādēļ mēs varam apšaubīt tās vērtību un nepieciešamību... un tas, kas sagrauj ikdienu, liekot to ieraudzīt visā tās pretīgumā arī varbūt nav vajadzīgs...
Gribas sasist savu dzīvi, kā stiklu, kas gan ļaut redzēt sauli, bet nekad sajust svaigu gaisu un dzirdēt. kaut kā visu laiku krītu depresijās regulāri un atkal man nav spēku un esmu pazaudējusi sava ceļa turpinājumu, tam trūkst tagadnes, ir tikai nākotne... bet pagātne ir aizaugusi biezokņiem un tur nav ne atmiņu ne aizmiršanas.

un ja nu es sev atgādinātu, ka nekas mani nevar padarīt laimīgu vai nelaimīgu, jo "mēs jau nākam no laimes" ?

apskatījos, ka visi pādējā laika ieraksti tādi pesimistiski. Šodien gan bija skaisti - klajš, tīrs sniega plašums, klusums un neviena cilvēka, sliedes un vilcieni, kas man nezkāpēc pēdējā laikā patīk - tik ļoti patīk, ka vai pie sienām attēli jāsalīmē, vai labāk - jāsakrāmē soma un jādodas ceļā, kur blakus kāds spēlē kārtis, mēģina apklusināt bērneļus, bet cits starp vagoniem pīpē... un saule spīd netīros logos.
es patiesību, sakot, gāju uz frizētavu, bet bija ciet, bet bija tik labi beidzot būt svaigāgaisā, ka gāju vien tālāk, kur ienāca prātā... iesaku izmēģināt, kapēc, nezinu, bet sajūta ir tāda, kā prāts būtu iztīrījies un atveseļojies..

Vienmuļi - labi, slikti, ļoti slikti, tad pauze un labi, slikti...

Es jūtu, ka būs labi. Tikai, ja es izskatos stipra, tad nepārbaudiet, cik es spēju izturēt, jo izskats ir mānīgs.

Diena, kad es samierinos. Diena kad man ir apnicis gausties vai nopūsties vai atpūsties, bet viss ir tāpat un viss mani sāpina.
kad būs nauda - noteikti nopirkšu tabaku...

Es tikai izskatos kā cilvēks, es esmu tukšais caurums, ja tu man uzsmaidīsi, es mēģināšu uzšķobīt smaidu pretī, jo esmu labsirdīgs tukšais caurums... Reizēm kāds mani pielej ar gaismu, tad es darbojos līdz šo gaismu iztērēju... tad es nosēžos un daudz ēdu. Un atkal uzēdu... Es neesmu. Ja kāds būtu ļoti nesmalkjūtīgs un pielīdzinātu mani kam tādam, ko viņš ir iedomājies esam par cilvēku, piemēram,kādas grāmatas galveno varoni, vai savu paziņu, kas nekad nestāsta par savām vājībām, bailēm un tikai tāpēc šķiet, ka to viņam nav, tad viņš mani sauktu par gļēvu...

Es gribu braukt uz Indiju, man patīk pīpēt un klausīties blūzu, man patīk vienu darbu darīt lēni un ilgi līdz vispedantiskākajam, sīkākajam sīkumam... Nekad nav laika. Es neko nesaprotu, man rīt ķīmijā ieskaite.

Mans plāns, par spīti visam kaut ko iezubrīt, nopirkt tabaku un pīpēt daudz un ilgi un pēc iespējas biežāk, jo dzīve ir galīģi draņķīga, bet caur dūmiem to tik ļoit neredz... pie pirmās izdevības, kas gan nāks tikai pēc gadiem, aizbraukt uz Indiju...

manam sunim ir astoņi gadi un es zinu visu, ko viņš domā. Viņš lasa arī manas domas. Man šķiet viņam bail, ka es nojukšu - viņš jau ir vienīgais, kas redz, kā es vakaros blenžu sienā un sevi ienīstu.

Tas, kas sevi salauž un izmaina, varbūt kļūst laimīgs. Varbūt tas, kas ir kļuvis laimīgs, tad vairs neesi Tu bet kāds cits...

Vai labūk ir ja Tu esi nelaimīgs, nekā vispār neesi, bet kalpo kautkam, kas ir izdoma un ilūzija...

Ik pa laikam man patīk iegriesties ... strupceļā.

Nu kur lai glābjas? Kur!!!!!!!! Varbūtpalīst zem trim segām un nekad necelties? Vai vakarā paslēpties skolas pieliekamajā un neiet mājās?!!!! Varbūt padoties un ļaut, lai viss lēnām mani smacējot plūst pāri???

Jautājums ir par spēku un motivāciju. Man nav.

Un nebūs, vismaz tuvākajā laikā šķiet, ka tā. Varbūt man mēģināt? tikai mēģināt dzīvot it kā es būlu stipra, laimīga un sev ticētu.......

Es smagi sēcoši un nospiedoši dzīvoju, ar bailēm un padošanos, neticību.........

Kaut lai es tūkstoš reižu viļos, man tomēr ir jādara kaut kas beidzot!!!

:):):):):):):):):):):) nekas nav noticis

Viss kas ir apkārt ir pārstājis elpot un pulsēt. Tāpēc, ka parasti šajā laikā guļu, es to tagad ievēroju. Nektīs laiks ir tieši tik pat apstājies un gaidošs, kā tas bija pēc vētrām, kad nebija sniega un nebija vēja. Likās vajadzētu sākties pavasarim, bet dabai būtu iestājies apnikums. Tā tas laiks stāv naktīs vienaldzīgs, bet nepielūdzami straujš. Agrāk man likās, ka naktis ir garākas.

Rīt jāaizstāv projekts, bet domas pavisam mirīgas, miegainas un laimīgs, tāpat vien... Es esmu pārāk nogurusi, lai spētuapmainīt šo garastāvokli pret citu... tai pat laikā kliedzu uz visiem, kas mani kaut mazākā mērā aizskar vai ierobežo. Ir obligāti jāsavācās!!!

tagad jāsagaida rīts, jo aizejot gulēt es visu nogulētu - mani nespētu pamodināt nekas, galva sāp...
:):):):):):):):))))))))))))))))

man ļoti iepatikās šis citāts
"Mūsu dzīve joprojām ir tāda kā ļoti aizņemtiem cilvēkiem, un tai pašā laikā ne ar ko saistošu nenodarbojamies. Nu jau pagājis vairāk nekā gads, kopš neesmu neko pastrādājis, un man neatliek laika sev pašam. Neapšaubāmi, ka neesmu atradis līdzekli, lai aizsargātos no mūsu laika izlaupīšanas, bet tas ir gluži nepieciešami. no intelektuālā redzes viedokļa tas ir dzīvības vai nāves jautājums."
/Pjērs Kirī/
varbūt kāds ir atradis šo līdzekli...?

tik daudz lietu, kas ir jāizdara, bet tām nav jēgas.

Jautājums par to, ka cilvēks var izvēlēties kād būs viņa dzīve un pats to veidot cik labi vien iespējams, par to, ka tas neprasa nemaz itk daudz, un šis darbs, ko dzīve pieprasa ir skaidri redzams, un jautājums - kāpēc es neko nedaru? Kas mani vakarā aizrauj no rīta šķiet sekls un necils, bezvērtīgs, bet kaut kam taču ir jādzīvo. Man vispār nepatīk tas, kā es pavadu savas dienas. Man nepatīk, ka viss šķiet kā es būtu piespiesta pie sienas un man nebūtu citas izvēles, piemēram, skola... Vai tā būs vienmēr? Arī attiecībās ar cilvēkiem, šķiet kautkādām visuvarenām normām un nezinu kam īsti, bet tas viss vada manu dzīvi. un varbūt es negribu beigt skolu un augstskolu, varbūt man nav citas izejas un varbūt paies vēl gadi pieci un es atkal teikš, ka es neko nedaru mana dzīve pati risinās un dzīvojās, es vairs nezinu un neatceros vai kādreiz esmu zinājusi, es pazaudēju... Mana dvēsele nekad nav tajā, ko es daru. Ja es ticētu kādam labam padomam un sāktu apcerēt, ko es gribu, varbūt uz šīs pasaules nemaz nebūtu nekā tāda, ko es gribu. un man ir bail, un skumji un neaptverami, ka tā varētu paiet visa dzīve, pieci gad, nākošā diena... viena un vēl viena tād briesmīga sekunde, kas man šķiet apnicīga un vienaldzīga, es nezinu kapēc.

Kas par dzīvi. Tu no rīta noskaņojies pozitīvi, tu pat to nedari... Bet vienkārši esi laimes pieliets un jauki un skaisti visur, kur vien paveries, BET CILVĒKI, NETAISIET MĒSLUS!!!
Šodien parunāju ar vienu cilvēku... jā, viņš man pastāstīja kaut ko, šķiet tik labi zināmu, bet nekādi tomēr nespēju atcerēties, ka ar ko tādu jau kādreiz būtu sastapusies. Viņš pateica, ka cilvēku, kuru sauc Raimonds un kuru es tiešām cienu un ļoti augstu vērtēju, izmanto jauka un skaista meitene, kurai vajag nopelnīt labas atzīmes uz atestāta. Īsāk sakot, katrs viņas smaids, laipnība vai līdzjūtība ir tāda gudra spēle, kas beidzas ar "Raimīti, kā risina šito un pasaki man to.."
No vienas puses negribas uz to visu skatīties tik negatīvi. Tajā pietrūkst patiesības, bet visumā, ja vienam nav grūti palīdzēt, bet otram pasmaidīt... Es to nedomāju tik ciniski kā tas iespējams izklausās, ja vien nav tā ka viņai patiesībā Raimonds šausmīgi riebjas, vai arī, viņa uzskata, ka viņš tai palīdz nevis tāpēc, ka ir atsaucīgs un izpalīdzīgs, bet tādēļ, ka ir viņā ieķēries... Tādi sūdi man vienkārši besī!!! Proti, ja cilvēks nevis izjūt pateicību, bet domā - "redz, kāds viņš naivs muļķis, laikam manī ieķēries!" Nu vienkārši BE-BE-BeSĪĪĪ šitas!!!


Netaisiet sūdus, noņemiet rozā brilles un saaudzējiet, tos, kurus mīlat, pat tad, ja patiesība jūs ir apžilbinājusi vēl vairāk nekā rozā brilles ( kāpēc es nepateicu tieši? Tāpēc, ka "to teikt bij lieki"... sanāca ar stulbām atskaņām...)

Garlaicība uzdzen skumjas, bet skumjas atgādina par vientulību.

Hmm... vai jūs nezināt kādus pozitīvus īpašības vārdus?:)

Es ceru, ka nebūs pārpratumu. Es ceru, ka manī neviens par katru cenu necentīsies atrast to, ko pats vēlas redzēt. Es ceru, ka nebūs aizdomu. Es negribu, lai mani nemitīgi apšauba.

Vienmēr notiek kaut kas tāds. Kad es sāku cītīgi mācīties un man tas viss pat sāka interesēt, mana mamma vienkārši izaurojās uz mani, jo laikam nervi čupā sagājuši - mazums, kas darbā pa nedēļu notiek.. Rezultātā viņa ir visnotaļ nomierinājusies, visai labestīgi noskaņota un viss ir kārtībā, tikai mana diena ir izčakarēta. Ne jau visa... bet es nespēju vienkārši laist gar ausīm, kad uz mani kliedz. Atklāti sakot, biju pat aizmirsusi, ka tā arī var darīt. rokas trīc, pamācīties nespēju. Vecā labā depresija atkal māj ar rociņu. Nekā nebija! Es jau saņemšos. Ja es varētu - es aizietu un ar viņu satiktos aptuveni reizi nedēļā. Es varēšu kaut kad.