Vienmēr notiek kaut kas tāds. Kad es sāku cītīgi mācīties un man tas viss pat sāka interesēt, mana mamma vienkārši izaurojās uz mani, jo laikam nervi čupā sagājuši - mazums, kas darbā pa nedēļu notiek.. Rezultātā viņa ir visnotaļ nomierinājusies, visai labestīgi noskaņota un viss ir kārtībā, tikai mana diena ir izčakarēta. Ne jau visa... bet es nespēju vienkārši laist gar ausīm, kad uz mani kliedz. Atklāti sakot, biju pat aizmirsusi, ka tā arī var darīt. rokas trīc, pamācīties nespēju. Vecā labā depresija atkal māj ar rociņu. Nekā nebija! Es jau saņemšos. Ja es varētu - es aizietu un ar viņu satiktos aptuveni reizi nedēļā. Es varēšu kaut kad.