Šššššās šaaubīgās šaubas - vai es esmu nikna uz cilvēku, kurš pēc rakstura ir liekulīgs, manipulē, vai arī es esmu aizvainota, jo neesmu apmierināta ar sevi un tāpēc viņš man tāds šķiet? Es nezinu, kāpēc, bet liekulība un manipulēšana, tāda pagluma iefiltrēšanās - tas viss izsauc zināmu līdzjūtību un nejau sliktā nozīmē. Bet es protams neesmu objektīva. Kur ir robeža starp pieklājību, manierēm un trulu melošanu? Man tā robeža ir būtiskāka, nekā tas, kas acīmredzot (manām), viņam - stāvoklis sabiedrībā - lai citiem būtu pats labākais, bet sev? Kas Tu esi pats sev?
Kad pienāks rīts, kad paies nedēļa, kad es izgulēšos, es atkal spēšu pieņemt cilvēkus, neko negaidot, priecāties par to, ka tie nav super pareizi un ideāli, bet es gribu palikt ārpus jebkādiem meliem un intrigām, uzspēlei, .. To visu es uzspridzinātu labprāt gaisā.
Diena jau visumā laba, kas tajā labs, tas atsver visu citu.