Nosista diena.

Šis bija ļoti skaists vakars - kapi, svecītes, tumsa, brīžiem sniegs, koris, brīvība, neatkarība. Patstāvība. Siltums sirdī. Vēlētos, lai varētu teikt, ka arī mans prāts ir brīvs un sirds drosmīga. Vēlos kaut būtu vairāk tā, ko es saucu par laimi.

Pārgurums, drausmīgs pārgurums. Sēdēju pirms kursiem, gaidīju, kad sāksies un visu laiku acis krita ciet. Domāju jāiet mājās, bet nē, kad sāku zīmēt, tad viss miegs kaut kur pazuda. Secinājums par mācībām - ir vērts vienu gadu kādā vietā būt pilnīgam idiotam, lai pēctam kautko sajēgtu un pasmīnētu par citiem idiotiem. To laikam sauc par nepozitīvo domāšanu.

Kā man bļin neaiziet, ka es viņu neinteresēju. Man tas vienkārši IR jāpieraksta un katru dienu jāpārlasa! Man laikam neaiziet. Ko es vispār daru? ESIENĪSTU ka es nemācos no kļūdām, es ienīstu, ka man viņa klātbūtnē galvā vairs nav neviena normāla doma. Bet es cenšos Un šausmīgi priecājos ka 1. šī ir īsā nedēļa; 2. skola nevilksies mūžīgi:) tas ir lielākais stulbums, kas vien var būt - visu saprast, bet vienkārši nepieņemt baltu patiesību, to, kas ir redzams pat tam, kas guļ komā otrā kontinentā un arī tam, kuram vispār nekad dzīvē nav bijis nedz acu ne arī pieres, bet man neaiziet!!! Vispār man nav viss vienalga, es beidzot gribu justies normāli, dzīvot normāli, paņemt milzīgu cirvi un skaldīt malku, vai iet skriet, bet to redziet nevar, jo ārā ir maniaki un vēl sazinkas tur ir un vēl ir cītīgi jāizmācās un vēl man atkal ir jāapsver kautkādi d varianti, itkā man dzīvē nebūtu ne mērķa, ne sapņa. Man ir skaidrs, ko es gribu no nākotnes un ejiet visi šauties ar savu loģiku un variantiem.

kaut ko derētu uzrakstīt, atceros, ka man laikam patīk rakstīt, varbūt. Vispār šodien tā neviļus aizdomājos, ka es laikam sāpinu cilvēkus. Zinu, ka šie cilvēki to nelasīs, tāpēc atvainošanos nav vērts rakstīt, bet lai nu paliek, jo nekas taču nav noticis. Šodien dzirdēju vienu dzejoli, autoru man nemaz nepateica, bet tur bija kaut kas par to, ka nav cilvēku un nav skatienu, bet ir tikai žņaudzošas iedomas. Tas man tā kā drusku trāpīja, bet es neesmu pārliecināta, jo man pēdējā laikā tāda distancēta attieksme pret visādām emocijām. Gribas vienkārši dzīvot. Es vispār nesaprotu, kapēc rakstu, jo ja cilvēks vienkārši dzīvo un nekas viņu neinteresē, tad jau nav par ko rakstīt, patiesībā es domāju par to sāpināšanu - gribētos vienreiz būt par kaut ko pārliecinātai, lai nav daudz variantu, lai nav divas versijas, bet, lai ir droši un pārliecinoši, lai nav šaubu, lai nav izvēles. Traki būtu, ja nebūtu izvēles, bet es šajā gadījumā domāju par to, ka tik bieži ir jāsvārstās starp divām vienlīdz pieņemamām iespējām, un vēl to pavisam draņķīgo sajūtu, ka varbūt būtu labāk "netriekties ar pieri sienā". Nispār tas jau arī ir labāk, bet grūtības gadās pārvērtēt, vai arī gadās, ka slinkot šķiet pats labākais, kas vien pasaulē var būt. Es gribētu netērētr laiku šauboties un kavējoties. Drausmīgi nepatīk, kad man atkal un atkal kāds norāda uz grūtībām. Es varbūt esmu pazaudējusi kādu ļoti svarīgu prāta un apdomības sastāvdaļu, bet es vienkārši neciešu tos, kas skatās un saka - bija grūti - ir grūti un būs tik šausmīgi grūti un vēl kaut kādas nebūšanas izstāsta piedevām, nevien lai saņemtu normālu līdzjūtību, bet lai tevi novilktu uz zemes, vai tur, kur viņi domā, ka ir zeme. Vispār jau es neko nedomāju.

Baigi patika šitā diena, atkal nekas nenotika. Labs, pat ļoti labs garīgais un iekšā pat ļoti liels tukšums. Kā tas ir iespējams? Bet es sen, tik tiešām sen neesmu jutusi tādu mieru, atvieglojumu un stabilitāti. Es neredzu nākotni.

Šodie sportā batgā atrakcija - jālec pāri āzītim. Nu jā, itkā jau būtu normāli, bet man tik nežēlīgi bail lekt, laikam vēl joprojām atceros, kā bērnībā atdauzīju muguru, tam gan ar āzīšiem visai mazs sakars. Bet rezultāts bija apmēram tāds - atspēros tāpat kā pārējie, bet, kad bij jālec gandrīz sāku raudāt un tā vairākas reizes, betpateicoties učenītei - beidzot - tas ir kaut kas neticams- es pārlecu.
Pēc tam gan man vēl kādas 10 minūtes kājas ļodzījās un ... nu jā jāsāk aizdomāties par savu raksturu. Varbūt esmu slima? Var jau visādi gadīties, negribu būt tik viegli izsitama no līdzsvara, kā esmu, bet es jau labojos.
Vispār šodien daudz smieklu, bet maz prieka. Nemaz prieka, bēdas arīnebija. Nekā nebija, tomēr tāda laba sajūta. Agrāk, kad kāds teica, ka draņķīga diena varēju piekrist, tagad vairs ne.

Skaista diena un labs garastāvoklis. Es neko vairs negaidu, bet tagad šķiet, ka ir tik daudz labā un neticami labā, kaut arī no sava egoisma apmierināšanas, protams ir tālu. Neko negaidīt un neuzskatīt, ka tas man pienākas, vai ir tik svarīgs, lai bez tā nespētu dzīvot - un vēl, ar mērķi vai bez, esot gļēvam vai kļūstot drosmīgam - dzīve ir jāmīl. Tā ir sajūta, ko apzinājies vairs negribi pazaudēt, tāpēc vienmēr no jauna atgriezies, ja esi nomaldījies. Tā ir sajūta, ko apzinies tad, kad tev atņem to, kas piešķīris dzīvei jēgu, bet tu turpini, nogaidi vai skumsti, bet neizstājies no spēles, nevis tāpēc, ka pietrūkst drosmes, bet tādēļ, ka dzīve pati par sevi spēj darīt laimīgu. Ir cilvēki, kuru smaids atdzīvina...

Visu laiku noliedzu to, ka eksistē laiks un likās, ka viss ir pārāk straujš, lai tiktu līdzi, likās, ka vienmēr pietrūkst viena diena, viena nedēļa, gads... pietrūkst vēlviena dzīve? Tgad tieši pretēji - šķiet, ka viss apstājies, ka vajag notikt kādam milzīgam sprādzienam, lai es atkal spētu sajust dzīvi. Viss liekas tik nereāli tāls un vienaldzīgs. Tās nav ne skumjas, ne arī vecā labā depresija, tikai šķiet, ka nekas nav tā vērts, lai.. no jauna viltos? es pat nezinu - sevī varbūt? bet tas jau ir vissāpīgākais. Pat nav uztraukuma, ka nepaspēšu kaut ko sasniegt, mācības vispār neinteresē. Nevieni no man zināmajiem panākumiem, ko varētu gūt mani nsaista. Pietrūkst viena atbilde, kāda doma.. Es nezinu kas to atbildēs manā vietā.. Reizēm, kad redzi kādu laimīgu cilvēku, šķiet, ka viņš zinātu to, ko es nespēju saprast, un izdomāt, bet tas man neder. Vienmēr šis jautājums. Itkā vēlos izbēgt no bezjēdzības, bet Es lasīju, ka galvenais esot darīt to, kas patīk, jo dzīves mērķi varot tā arī neatrast..Nu ko darīt - tas man arī nepatīk.
Es gribu aizbraukt uz Indiju.

Sākās atkal... Nepaiet ne nedēļa, kad atkal jau esmu kādu pamanījusi un sākusi par viņu domāt. Tas ir labi? vai slikti, man šķiet - tas vienkārši tā ir un viss, bet nav atkal labi... Tāpēc, ka es laikam esmu tāds cilvēks, kam nevar būt vienkārši un labi. Jāmācās krievvaloda. Šis ir nu jau otrais arguments pēdējā laikā, kāpēc man būtu ļoti cītīgi jāapgūst krievvaloda. Tas jau kaut ko nozīmē..:)

Es visu ienīstu. Šodien nebija vērts celties.
Varbūt uzreiz norakstīt visu savu dzīvi? :) Nē - to var arī rītā_

Baigi garlaicīgi īstenībā. Visu laiku viens un tas pats. Pietrūkst kautkā jauna - iespaidu, notikumu. Man patīk - pīpēt no rītiem, pat skola ar visiem sviestiem patīk, kas pats dīvainākais - arī kursi sagādā prieku, reizēm pat gandarījumu. Arī mājās - attiecības nokārtojušās un .. utt... Neskatoties uz visu - man ar to nepietiek. Gribas pārvākties vai aizbraukt ... Nežēlīgi gribas ceļot, jau labu laiku. Mans sapnis par Indiju jau, acīm redzot, kādu laiku arī paliks tikai noputējis sapnis.., kādus gadus 7 varbūt... Eh :) bet, ko darīt?

Ja cilvēkam pietrūkst nekaunības, respektīvi, ja viņam piemīt gods, tad viņš nekad neatņems otra vietu, ideju, darbu, mīļoto... Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi. Jau kuro reizi saskaros ar sajūtu, ka es paeju malā un noskatos... Man, pēc manāmdomām, nav iespējas sadzīvot ar nekaunību - ne sevī, ne citos. Un vēlreiz - man jāmācās dzīvot, jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Es esmu persona, ko diezgan viegli pabīdīt malā.
Skolā jutos nomākta, līdz viņš aizgāja mājās. Paradokss - labāk jūtos, kad viņa nav manā tuvumā. Varbūt viņš man liek saskatīt manus trūkumus - to, ko izdarīt man vajadzētu, bet kam nepietiek spēka. Nezinu, toties, kad viņš aizgāja - saule iznira no mākoņiem... un es atkal smējos - vai tā ir mīlestība? - ha - ha -ha - tas ir vraks no padzisušām simpātijām. Viņš arī mani nomāc. Viņam arī nav tiesību.
Kopumā dieniņa super - notika arī dauz kas labs...
Pirms kursiem palika laiciņš - apsēdos parkā uz soliņa un uzpīpēju tabaciņu - :):):)
Jāstrādā vairāk...

Nez vai attiecībām ar otru cilvēku vienmēr ir jābūt pārbaudījumam, kad viņš tikai no tevis prassa un prassa un ņem un pieprasa, atsaucoties uz to, ko ir tev devis, bet es nespēju to noliegt un nespēju novērtēt. Ko darīt, ja esmu egoiste? Un ja man tā jājūtas, tad laikam jāmainās.. Vienmēr tikai man jāmainās - tā bija slikta piezīme. Un es tur neko nevaru darīt - tās negatīvās sajūtas nāk no sirds.
Nu uzrakstīju, bet kas no tā labāk? Man nepatīk, ja pārmet par vienām lietām, kad iemesls ir pavisam cits. Un jā es zinu gan, ka man vajadzētu uzklausīt, bet es vairs vispār neklausos - tiešām nav interesanti - jo - NETIEKU galā. Vispār jau muļķīgi kavēt savu laiku, risinot visādas neatrisināmas muļķības. Ko pateikt - jāmācās dzīvot!!!

sodiena atkal nosviestota vienaa laidaa naak miegs, labi ka ir dazzi forssi klasesbiedri - bez vinniem buutu kaput. bail par naakotni. neciessu, ka nettieku, galaa. striideejos ar mammu, tagad nesarunaajamies.
nupat ienaaca pie manis un iztaisaas itkaa nekas nebuutu bijis, nesaprotu cilveekus.

ssoriit pilna galva ar pozitiivaam domaam:)

labaakais riits kaadu es vien speeju iedomaaties - pamosties, iziet aaraa, svaigaa ziemas gaisaa, peectam uzvaariit kafiju, uztiit tabacinnu un klausiities pink floyd.. taa ir bauda. iesaku katram atrast veidu kaa no riita sagaadaat sev labu gariigo visai dienai!

mans ssiisdienas moto un apnnemssanaas -
"padomaajiet par to, cik daudz jums ir dots! kad apjautiisiet savu bagaatiibu, saule iznirs no maakonniem, diena klluus gaissaaka, juus pasmaidiisiet... un speesiet sannemties, lai dziivotu taadu dziivi, kaadu dievs jums leemis, ar ciennu, gara speeku, drosmi un passpallaaviibu." /ogs mandino/

ceru, ka izdosies:)

mani ir paarnneemusi sajuuta, ka es nekas neesmu. taa jau arii ir. es visu dienu maacos, lai iestaatos savaa miillotajaa arhitektuuras fakultaatee un vakaraa izvelkos aaraa, jo jaaizved suns. tas arii viss, kas notiek manaa dziivee. taa kaa man ir tik lloti garlaiciigi, es itkaa esmu ikkeerusies savaa klasesbiedraa. pats smiekliigaakais ir tas, ka es lloti labi apzinos, ka ja man buutu kaut nedaudz mazaak vienmulla dziive, es par vinnu pat nedomaatu. un ja veel veiktos tajaas maaciibaas... lai buutu veel "jautraak", saaku iet arii kursos. mana dziive taatad ir maaciibas skolaa, maaciibas maajaas, maaciibas kursos... mana eksistence ir tik peleeka un garlaiciiga, kaa gribeetos paarcelties uz citu valsti vai uz laiku aizcellot... protams, ka naudas nav, laika, lai straadaatu arii; un maaciibas mest pie malas taccu buutu vienkaarssi smiekliigi... Jautaajums ir - kaa sso savu dziives posmu lai padaru kaut nedaudz dziivaaku.. Nekaa - seedi un maacies. taa dienu no dienas un nedeellaam un gadiem. es zinu, ka vainai noteikti ir jaabuut manii, tikai es nespeeju atrast veidu kaa saakt dziivot taa, lai man vakaros nebuutu sev jaadod nolidzossa atbilde uz jautaajumu - vai es dziivoju. es nedziivoju, manis nemaz nav. es esmu tuksss vakums.