![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Visu laiku noliedzu to, ka eksistē laiks un likās, ka viss ir pārāk straujš, lai tiktu līdzi, likās, ka vienmēr pietrūkst viena diena, viena nedēļa, gads... pietrūkst vēlviena dzīve? Tgad tieši pretēji - šķiet, ka viss apstājies, ka vajag notikt kādam milzīgam sprādzienam, lai es atkal spētu sajust dzīvi. Viss liekas tik nereāli tāls un vienaldzīgs. Tās nav ne skumjas, ne arī vecā labā depresija, tikai šķiet, ka nekas nav tā vērts, lai.. no jauna viltos? es pat nezinu - sevī varbūt? bet tas jau ir vissāpīgākais. Pat nav uztraukuma, ka nepaspēšu kaut ko sasniegt, mācības vispār neinteresē. Nevieni no man zināmajiem panākumiem, ko varētu gūt mani nsaista. Pietrūkst viena atbilde, kāda doma.. Es nezinu kas to atbildēs manā vietā.. Reizēm, kad redzi kādu laimīgu cilvēku, šķiet, ka viņš zinātu to, ko es nespēju saprast, un izdomāt, bet tas man neder. Vienmēr šis jautājums. Itkā vēlos izbēgt no bezjēdzības, bet Es lasīju, ka galvenais esot darīt to, kas patīk, jo dzīves mērķi varot tā arī neatrast..Nu ko darīt - tas man arī nepatīk.
Es gribu aizbraukt uz Indiju.
balodis
.:.....
.:.....