Jūnijs 2007
| |
|
|
|
|
1 |
2 |
| 3 |
4 |
5 |
6 |
7 |
8 |
9 |
| 10 |
11 |
12 |
13 |
14 |
15 |
16 |
| 17 |
18 |
19 |
20 |
21 |
22 |
23 |
| 24 |
25 |
26 |
27 |
28 |
29 |
30 |
|
10.10.04 22:04
mani ir paarnneemusi sajuuta, ka es nekas neesmu. taa jau arii ir. es visu dienu maacos, lai iestaatos savaa miillotajaa arhitektuuras fakultaatee un vakaraa izvelkos aaraa, jo jaaizved suns. tas arii viss, kas notiek manaa dziivee. taa kaa man ir tik lloti garlaiciigi, es itkaa esmu ikkeerusies savaa klasesbiedraa. pats smiekliigaakais ir tas, ka es lloti labi apzinos, ka ja man buutu kaut nedaudz mazaak vienmulla dziive, es par vinnu pat nedomaatu. un ja veel veiktos tajaas maaciibaas... lai buutu veel "jautraak", saaku iet arii kursos. mana dziive taatad ir maaciibas skolaa, maaciibas maajaas, maaciibas kursos... mana eksistence ir tik peleeka un garlaiciiga, kaa gribeetos paarcelties uz citu valsti vai uz laiku aizcellot... protams, ka naudas nav, laika, lai straadaatu arii; un maaciibas mest pie malas taccu buutu vienkaarssi smiekliigi... Jautaajums ir - kaa sso savu dziives posmu lai padaru kaut nedaudz dziivaaku.. Nekaa - seedi un maacies. taa dienu no dienas un nedeellaam un gadiem. es zinu, ka vainai noteikti ir jaabuut manii, tikai es nespeeju atrast veidu kaa saakt dziivot taa, lai man vakaros nebuutu sev jaadod nolidzossa atbilde uz jautaajumu - vai es dziivoju. es nedziivoju, manis nemaz nav. es esmu tuksss vakums.
11.10.04, 14:11
es arii sev nesen uzdevu jautaajumu- vai es dziivoju? un atbilde bija- nee, es exsisteeju.. un nemaz nedaru neko, lai to mainiitu, bet tajaa pashaa laikaa nemaz negribu neko mainiit (vismaz taa izskataas, jo citaadi es tachu kaut ko dariitu!) lielaakaa atshkjiriiba starp mums ir taa, ka es vispaar nemaacos, laixs ir pietiekami un visaadi citaadi varbuut pat Ls kkur atrastos, bet es tik un taa neko nedaru..
p.s.- Tev dzimshanas datuminji sakriit ar vienu manu draugu =P
12.10.04, 21:17
tad, kad tu satiecies ar forsiem cilveekiem, tad tu saproti, ka tu dziivo.. vai arii saproti, ka vinni dziivo, bet es vismaz ssovakar sapratu kaa es gribeetu pavadiit savas dieninnas. drossi vien riit jau tas liksies citaadi, bet vakatrs tiessaam bija forss - prieks, ka juus satiku;)
15.10.04, 21:45
Par to tukšo vakuumu..
Daudziem cilvēkiem ir šāds dzīves posms, jo ne jau visi piedzimst par bagātnieku dēliņiem vai meitiņām. Varbūt kādam visa dzīve ir viens vienīgs vienmuļš, monotons ceļš un to mainīt nozīmētu finansiālu krahu (tikko noskatījos sižetu par ārstu - anesteziologu nakts maiņām - neapskaužu viņu darbu). Es iedvesmu šādu situāciju pārvarēšanai smeļos, piemēram, sportojot (arī laba negatīvās enerģijas izlāde), veicot garas pastaigas (vienalga pa kurieni - kas ienāk prātā) un apzinos savu mērķi un sapni - cenšos iet uz to. Protams ir dienas, kad tādas sajūtas kā tev uzmācās lielākā vairumā un tad nu neko nevar darīt. Vienkārši seko tam laika plūdumam, jo nekas cits jau neatliek, vēro, ko dzīve piedāvā. Padomā, cik fantastiski tu jūties, kad tevi paslavē par tavu grūto darbu un es ticu, ka cilvēki to dara, bet nekā nedarot šādas zāles jau nevar tā vienkārši nopirkt, vai ne?
16.10.04, 11:49
Re: Par to tukšo vakuumu..
Ir labi nekam nebūt, jo tad neviens nevar tevi vērtēt. Laikam baidos, izvairos no problēmām, kas būtu jāmēģina risināt.
Es zinu, ka ir ļoti gļēvi vēlēties no visa aizbēgt. Šķiet, ka to es tagad vēlos. Arī šī sajūta pāriet, jo ikdiena rauj mūs sev līdzi, tā nedod šo iespēju - aiziet malā. Lasīju, ka cilvēks sev izvirzot mērķus, un tiklīdz tas notiek, pasaule mūs neapturami virza pretī šiem mērķiem, un jāiegulda darbs un jāuzņemas risks. Tas atmaksājas, tikai man nepietika drosmes, un es no šī 'vilciena' izkāpu.
Tagad jau tāds laiciņš pagājis, pamazām atgriežos pie vecajiem mērķiem, bet tā ir taisnība - lai kaut ko sasniegtu ir jādara viss, reizēm pat pāri saviem spēkiem.
Tas, ko Tu uzrakstīji, man lika domāt - paldies:):):)
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}