mani ir paarnneemusi sajuuta, ka es nekas neesmu. taa jau arii ir. es visu dienu maacos, lai iestaatos savaa miillotajaa arhitektuuras fakultaatee un vakaraa izvelkos aaraa, jo jaaizved suns. tas arii viss, kas notiek manaa dziivee. taa kaa man ir tik lloti garlaiciigi, es itkaa esmu ikkeerusies savaa klasesbiedraa. pats smiekliigaakais ir tas, ka es lloti labi apzinos, ka ja man buutu kaut nedaudz mazaak vienmulla dziive, es par vinnu pat nedomaatu. un ja veel veiktos tajaas maaciibaas... lai buutu veel "jautraak", saaku iet arii kursos. mana dziive taatad ir maaciibas skolaa, maaciibas maajaas, maaciibas kursos... mana eksistence ir tik peleeka un garlaiciiga, kaa gribeetos paarcelties uz citu valsti vai uz laiku aizcellot... protams, ka naudas nav, laika, lai straadaatu arii; un maaciibas mest pie malas taccu buutu vienkaarssi smiekliigi... Jautaajums ir - kaa sso savu dziives posmu lai padaru kaut nedaudz dziivaaku.. Nekaa - seedi un maacies. taa dienu no dienas un nedeellaam un gadiem. es zinu, ka vainai noteikti ir jaabuut manii, tikai es nespeeju atrast veidu kaa saakt dziivot taa, lai man vakaros nebuutu sev jaadod nolidzossa atbilde uz jautaajumu - vai es dziivoju. es nedziivoju, manis nemaz nav. es esmu tuksss vakums.