Ceturtdiena, 16. Dec 2010, 10:56pirms iemigu domāju par seksu. izsecināju, ka man negribas gulēt ar nevienu ko zinu, negribu zināt cilvēku vēsturi, pagātni, potenciālu un nākotnes ieceres. nu gribu zināt, bet uzzināt no viņiem pašiem un laika gaitā. tad nu nospriedu, ka mūsu pilsētā šķiet, ka nekas pāri nepaliek, ja nu vienīgi apraktie dārgumi. sapņi pēcāk bija ļoti aizraujoši, bet nu ne grama tagad vairs neatceros. jūtos labi. Ceturtdiena, 16. Dec 2010, 13:55
kliba un līka neesmu. papeldēju labākos dienvidu ūdeņos un nu vairs nekas man nepatīk un jau krietnu laiku, bet rādās, ka sāku atgūties un vismaz saprast un atzīt, ka kaut kā trūkst un kaut ko gribas. vai lasot izklausās, ka man ir akūts seksa bads? pati neciešu tādas sievietes, kurām tas uz pieres rakstīts. :) Ceturtdiena, 16. Dec 2010, 14:17
Man nudien prieks par Tevi. Šito sauc par briedumu :) Kad gadījuma rakstura attiecības vairs nesagādā prieku. Tā teikt, prasās pēc īstām mājām, ar ģimeni, un kopīgām vakariņām pie lielā galda. Runājot par tām, kas kurai uz pieres rakstīts, jo Tu vairāk meklējies jo vairāk pucējies, nozīmē, ka nav galīgi kā vajag. Teiksim, dvēsele salst..un tad cilvēks skrien un ķer nez ko. Piemēram, Pilsētas pele.(no pasakas) Bet tās, kas ir atradušas to sajūtu sāk līdzināties vienkāršām Lauku pelēm, kuras ir rāmas un smaidīgas. Un, nebūt ne noplukušas. Nezinu, varbūt esi tā izdauzījusies, ka jau līdz kliņķim tas virspusīgums, jo sāc saprast, ka konfekreiz, lai arī cik skaists iepakojums, pildījums nosaka konfektes garšu :) Ceturtdiena, 16. Dec 2010, 14:28
man labpatīk domāt ka pašam augot, aug prasības. Ceturtdiena, 16. Dec 2010, 14:32
Ceru, runājot par prasībām, liec sevi pirmajā vietā. Jo vienīgais uz ko reāli Tev ir tiesības prasīt kaut ko esi vien Tu pati. Un par partnerattiecībām - līdzigs pievelk līdzīgu, pat, ja sākumā tā neliekas ;) Ceturtdiena, 16. Dec 2010, 14:38
bet ko nu tur, skolas zinības jāatstāj solā, dzīve iemācīs savas patiesības. man daudzi viedokļi un uzskati ir diezgan izkristalizējušies. es ļoti daudz zinu par sevi. vairāk kā reizēm šķiet. zinu pat to, ka šeit lasāmais ir kā mazi mirkļu uzplaiksnījumi, kas neatspoguļo mani kā personību, bet nelīdzsvarotu iegribu mirkļu sakopojumu. bet man šķiet, ka iegribas, nevis lielie postulāti, padara mūs katru par tik mīlamu un nīstamu, par galēji cilvēcīgu. visstiprākais ir tas, kas atzīst savu vājumu. piemēram, pēc trim šampanieša glāzēm un divām cigaretēm sēžu birojā un domāju ar kuru kolēģi un pie kādiem apstākļiem es varētu gulēt. pētu viņu ēšanas paradumus un analizēju galvā ko tas varētu liecināt par viņu novirzēm gultā. smieklīgi, bet fakts. un katrā ziņā esmu atklājusi, ka aizliegtais ir visvairāk iekārotais, līdz ar to nešaustot sevi par savām domām, tās visticamāk paliks tikai domas un šādi ieraksti izvilinās smaidus vecumdienās arī manam dzīvesbiedram :) Ceturtdiena, 16. Dec 2010, 14:44
Kādreiz ķidāju citus, tas nav labs, un šitais ne tā ēd, un ne tā dara, tas nav labi, un shitam tas nav labi. Bet, kāds gudrs cilvēks man lika sākt pētīt visu pirms sevi, un zini, lai arī cik ideāls liecies sev sākumā, tā nemaz nav. Lai to izdarītu, visu pirms jāatmet lepnums un iedomība, jākļūst vienkāršakam. Ne velti saka - esi vienkāršāks, un cilvēki pēc Tevis tieksies. Cilvēku attiecības nav fizika ;) Ceturtdiena, 16. Dec 2010, 14:46
sevi es pētu. no sevis nav kauns. Ceturtdiena, 16. Dec 2010, 14:47
ak un jā, ja galvā ir salmi, par pērlēm tos nevar iztēlot, pat anonīmi, un otrādāk. Cilvēka galvenās rakstura un cilvēciskās vadlīnijas spraucas laukā ikvienam anonīmiķim. Tā teikt, liec kādu masku gribi, tāpat nenoslēpsies. P.S. Simtunvienu reizi pārbaudīts un apstiprināts ;) |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}