ballbalone

Nē nu kolosāli, pamosties pie altāra, un pasniegties pēc reta kāruma, amfetmīna, vnk lai pasēdētu vēl, un klabinātu klavieri.
Bet mūzika kā skan.

Man taču ceturtdien 2-os ir jābūt formā.
Visi ir dirsas. Sāku dirsties ar darbu, jo man teica, ka maza atdeve, es nestrādāju pirmo nedēļas pusi, bet nenormāli strādāju arī brīvdienās. Un ko viņi maksā? Pārbaudes laika 200 eiro/ned. Es esmu stārs, ka visi mirst no mana darba. Fak, mana cena par darbu norm jau zināt, r-eiropā strādnieki tā nepelna. Bet dzerot viss ir zaudēts, un priecājos vispār par darbu.

Es šon biju formā, aicināju dot darbu. Nav vēl

Reāli debīli sevi piedraugot, bet tā kā mums te sākas zemūdens navigācija, labi redzēt taimingu.

Esmu pereskops, man ir aktuāla izpratne par visu cibā. Ja man nav hobiju, tad ciba ir vienīgais true

Dēļ slimā suņa Jāņa Baloža sabojātajiem leitests, sāku vākt draugos daudzus, ko lasu, bet ne īsti piedraugot. Baisi ir būt bez cibas, izmēģināju. Tukša pasaule, reāli, bez jums. Vēl turpināšu piedraugot, ne visus uzreiz atcerēties.
Jānim Balodim vnk skauž, un pamats tam ir klīnika, no pārintensīva amfetamīna, vai reālas psihozes, droši vien arī post sindroms no narkotikām. Bija normāls cilvēks, tagad apkakājies smilkstošs suns, kam iespert pa netīro ānusu. Smieties par slimu cilvēku? Vai Jānis ir tik slims, ja spēj programmēt? Nu tāds briesmonis viņš nav, lai runātu ar kaušļiem viņu atpist, tikai ja es pats spētu. Normālāk būtu vnk izolēt, lai nedara postu.

Snie raksta, un saprotami arī citu dzirdēts, ka atklāti var runāt ar svešajiem. Bet nē, man terors ir arī pret tuvajiem. Tikai ne tad, ja tas ļoti sāpinās. Apzināti noklusēju atsevišķas detaļas no pilnībā atvāztas mutes.

Psc, kā blaktis izsalkušas manās 3 nedēļu periodiskās negulēšanās. Nav miera. Un tās ir debīli iekārtotas, ka pamanīt kodumu var tikai, kad inde atlaiž, un tās jau ir sen prom, neatrast.

Hello bummer my old friend. Izskataas, ka esmu back on depression train. How silly for me to think that there is any worth in my approach to life, how silly to expect or hope of people. Anyways, all I can do is happily wait to be abandoned, and it is really fine.

Vienkaarshi aizveerties un stumt, un paartraukt buut romantiskai un naivai losei. Feelings are so disgusting and pathetic.

Es tieshaam sev riebjos, ja es buutu pljavas pukje tad es buutu pretiiga gundega kura ir maaksliigi dzeltena un kurai taapat nevienam nevajadzeetu pieskarties, lai rokas nesasmeereetos ar indi - useless flower and gross in a Zizek way.

Kur manas brilles? Blur. o, tā jau labāk.
Sākumā jūs iepazīstināšu ar Old Waverly



Kreisajā pusē sniegā atkritusi indiete. Viņa ar puisi tik ilgi fočējās pie vāvera, viņa, veselam instagram blokam.
Mežaparkā milzums indiešu, sajūsmināti.
Mūsu vietējie, visi cepurēs. Vienīgie ar dabīgo galvassegu, tumšākādaini iebraucēji. Vienā brīdī es jau sāku skaitīt, jo bija uzkrītoši. Es pieļāvu, varbūt manam mazsaprātam tas ir izskaidrojums, ka cepuri nevalkāju, salst tikai pirksti. Tie gan salst ļoti ļoti. Dikti.
Pie smuka, aizsaluša ķīsīša telefona baterija beidzās. No pics. Apsēdos apēst brokastis. Es nebiju smuks, cilvēki pārsvarā novērsās. Apkārt gan bija smuki [skati]. Ja gribi sajust vairāk, izšļūc pa ezera sasnigušo ledu, un pamēģini iečekot izkārtoto alejas lampiņu kafe, kāturi. Izskatās labi. Manus pirkstus 3 eiro par tēju nesasildītu vairāk kā strong maznaudas džeka pohui un gājiens atpakaļ.

Atpakaļceļā labvēlības. Redzu indiešu meiteni pētām retro tramvaja stabu. Zivs "if you look for schedule, it's over there" rādot taisni izstieptu roku uz aktuālo stabu. Vēl parunājām biku. Viņa smaidīja visu tramvaja gaidīšanas laiku.
Otro transportu uz mājām gaidot 15 min, jūku ārā uz šrotu, kājas vairs netur. Pusceļā iekāpj sieviete ar milzīgu lidostas koferi, kaut kur Lucavsalā, laikam salasījusi pa gabaliem, ved mājās noslīcināto līķi. Saskatāmies, un abas reizes varu pārtulkot tikai "Man vajag. Apsēsties. Bet LV cerēt? Varbūt?"
Skatos daudzos punktos, reizēm uz viņu, neslēpjot "es redzu, bet tu nezini, ka man kājas gandrīz nolūza. jau mežaparkā". Iedevu vietu. Reāli man taču nenolūzīs.

Mājās atgriežoties miegs un tāds komforts, ej nost. Tikai niez roku āda, augšdaļa, tā, kas paceļot rokas tuvāk, pie plaukstām. Nevarot sagaidīt mani guļam, uzbrūk pat rokām esot kustībā, un es nekad neesmu redzējis. Varbūt ne tikai kukaiņi? Neiroze? Viss nokasīts.

Ar GPT spēlējām šahu stundām. Viņš nosprieda, jā, draugs, tu esi normālā pakaļā.
Plāna nav.

I am actually really bad at conversation, at a calm discussion. Viss ko es daru ir apvainojos, raudu un puushos.

Es saku, ka gribu tikt uzklausiita un ka veelos izrunaaties, bet es nemaz nemaaku logjiski runaat un pakljaujos savaam paarspiileetajaam emocijaam, labi zinot ka it's existential geoengineering and mental chemtrails.

Taapeec jau es uzskatu, ka prieksh manis labaak ir visu manu voblu nokluseet un izlikties, ka viss ir cieshami, liidz vobla aizmirstas uz kaadu briidi un paarnjem aizmirstiigs meerens priecinjsh.

Jo alternatiiva ir taarpu bundzhas un neveiklas, ljuriigas rokas, kas izbaarsta toksiskus taarpus un pashas sevi sagraiza.

Izlikties vienmeer ir vislabaakais risinaajums, that is the ultimate generational trauma breaking.

Just when you thought you're done with depressive 20s angst and hedonistic melancholia, here comes...parental burnout!

And while you can easily snap out of depression just by stopping being an infantile child, you cannot easily not burn out in a world where you are a single available wooden log lol, beacuse the other available log doesn't vibe with perpetual anxiety not only about yourself but now about two extra humans, thus is not really availble to alleviate your anxieties.

Es juutos reaali vientulja, jo man nav neviens, kam pasuudzeeties par savu gruuto sirdi. R kaa jau tipisks viirietis uzreiz piedaavaa risinaajumus, kas ir driizaak ideaalistiski nevis reaalistiski, so I don't even bother. Katru reizi kad vinjam kaut ko meegjinu teikt I feel like feelings are just annoying to him. Mamma mani uzreiz nostrosteetu, ka esmu vaaja un neizdariiga, pasiiva laame. Draugu man iisti nav, ja atskaita A, bet vinja var tikai piedaavaat simbolisku "ah, that sucks girl" over whatsapp message. Ar maasaam man attieciibu vairs iisti nav jo dziivojam dazhaadaas pasaulees. Un teetim pasham probleemu pietiek. Dievs kaa parasti droshivien visu redz bet ignoree un gaida for me to snap maybe.

I feep alone, isolated, mute.

Viss ko es varu dariit ir katru dienu izdziivot.

Which I hate jo, tad kad es juutos shitik vaaja un sabiegta, tad arii es slikti izturos pret R. Bet ko gan es vinjam vareetu piedaavaat, kaa klusumu un vilshanaas vibes. Nav te nekaada romantika un superflirts, not with this human remain that is me. Un lai arii vinjsh nav, es visu laiku kaut kaa domaaju, ka taa ir vinja vaina. Kaapeec vinju neinteresee kaa es juutos? Kaapeec vinjsh man nepaliidz? Kaapeec vinjsh mani ir atstaajis novaartaa?

Then again, vismaz labi ka es esmu pilnasiniigi pieradusi pie vientuliibas jau no beerniibas. So katru reizi, kad cilveeki man uzgriezh muguru, es sev speeju atgaadinaat - luuk, you are in your natural place and state, this is your comfortable and familiar mode of existence, you were always going to end up here.

Vieniigais, es arii gribeeju miilestiibu un uzticeeshanos un kristaalskaidru sapratni. Pipedreams.

Ivo nopirka vislētāko tabaku un uztina ļoti resnu cigareti, stavēja uz paaugstinājuma un tagad pīpēs, bet viņam pretim puslokā stāv astoņi džeki melnās drēbēs, visi skatās uz viņu un pīpē, es sēžu pusloka galā uz soliņa un ķiķinu.

Gala tēja

Golems vai Galateja?

Mam šķiet, ka man tīti labi izdodas silent judgement.

Pieres punktu starp acīm izrādās sauc bindi.

Kad man bija gads, tika publicēta filma kaislības augļi ar klausu, tā pat ir kā o stāsts ekranizācija senajā ķīnā, var ofiget, 43 gadus vēlāk man tā stāv zem gultas iesākta, bet pie lampas ferdinanda selīna portrets voyeur voyant.

Mārtiņš iesita Aigaram,

Spotify laimīte mani šovakar vada kā aiz rociņas. Nedēļas liste jau sen izskanējusi, bet turpinās mūzika, par kuru gribētu algoritmam teikt "dari ar mani tā vienmēr". Pats nemācēšu atrast.

fak, apsmējos. vēl turpinu iezviegties



@ reddit

The Menu (2022)

Šovakar vārīšu uzgriežņus.

Pēc rīta ilustrācijas un teksta, ka esmu vislaik pieejams, jau ēdot gulētiešanas maltīti, man atsūta darbu, ko es gaidīju fakin no 1-iem dienā, un jutos izcūkojis dienu. Nu neko, vismaz normāli izgulēšos, man tikko atsūta (tuvu 2-os naktī) "un ceru ka šodien tev ir laba iedvesma".
Aha, ilustrācija* radījusi priekšstatu 🤣

Psc nolikt sevi jau pārkingā pēc bezjēdzīgas dienas, un tad kick in – vieno visus kabeļus atpakaļ pilnai jaudai. Patīk mani jaunie partneri, viņiem patīku es. Patīk viņiem mans pure pūces režīms, kad džeku reizēm var dabūt rokā tikai ap 20-iem. Patīk mani darbi. Nauda maza, bet neviens neko lieku nejautā, pārskaita, kaut nedēļas sākumā tu pāris dienas vnk guli, un nav vēl izdarīts nekas.
Un tai trakajai meitenei, kas 2-os naktī man aktīvi sāk stāstīt darāmo, laikam darba overload, un pieslēgts ģenerators.

* Porn monopola lauciņu Good Time Service varēja ilustrēt saturiski arī jebkā citādi, bet es piedāvāju viņiem spoguli ar žileti, banknoti un nekonkretizētu baltumu. Viņi bija blaukts gar zemi – labs!