ballbalone

Plan your exit from the body.

Atslēga uz laimes sajūtu ir pateicība par visu, kas bijis, ir un būs.

Ja nav dzīvs, ir miris. Nevis dzīvs bez dzīvības pazīmēm. Jebkas, kas reiz bija dzīvs, bet vairs nav, ir miris.

PK (2014)

uz Orion. reālbilde

latvju raibās

Šodien Mežciemā redzēju sabrauktu ezīti.


Pirms 21 gada šajā dienā rakstu: par spilventiņu izmantoju ezi, bet tu esi spilvendrāna manā veļaskastē

Negribas krāsot olas, negribas neko lieldienisku, negribas Augšāmcelšanos. Nopirku violeto kāpostu un sīpolu mizas, nopirku kaut kādu tur Pastorālo vīnu, bet negribas.

14 Un viņi tam teica: "Mēs nenopietni darām liktenīgu lietu: dodam savu māsu vīram, kuram ir sava iepriekšēja pucētava, jo tas mums ir izdevīgi. 15 Ar šo vienīgo nosacījumu mēs tev dodam savu piekrišanu: to jūs iegūstat no mums, lai viss sliktais jūsos tiktu apgraizīts.

Mēģināt atrasties prom no traukiem. Raženajā grumbā redzama silīcijskābe. Konkurēt ar vienības zālieniem. Ražu atskaņot mūzikā.

Un tolaik vēl nebija tik lielas būšanas, lai tajā saskatītos līdz apmulsumam. Ja tolaik vēl nebija spuldzes, kas varētu ar beretēm rokās sniegt mums savas peldošās sēņu audzētavas, tad tagad apmulsumā gaidām airus atpeldam, lai izpalīdzētos visam tam birokrātismam pa baroku un pa ribām. Jau tolaik zvēru audzētavā audzēja kokus, izņemot rozā azimutus, tos audzēja brāļa sieva. Ja godīgi pasakām, kas uz sirds, uzreiz urdoša sāpe parādās, tā ir, tā tai jābūt, to nenoplēsīsi kā plāksteri vai plakātu, tās planktonveidīgie ilkņi var uzplēst gredzenus, ar ko sarotītas papīra karotes, tos var devalvēt, delverēt un denuncēt, bet tie ir un paliek simboli mūsu mīlestībai, mūsu apņēmībai darboties saskaņā ar dabas likumiem un neapiet tos nosacījumus, pie kuriem izpildās aizmāršība, tā placina griezīgos elementus, tā piesūcina prātus ar gāršaugiem, tai patīk mulsums, tā pacietīgi un uzmanīgi vēro stindzinošu aukstumu, tā ir Pelageja, viņas rūsas dārzi jau izpletušies uz plaušām, tur tiešām ir, ko darīt, ja apsviedīgs puisis un rokas aug no pareizās vietas, tad divas tējkarotes dienā palienēs kādus spēka apcirkņus pat lietainā priekšpusdienā, lai veltu un zeltu, lai norkāsotu balkona margas, ja tās apvijušās vīnogām tad krāso pa virsu un tad skaties, ka dabiskās sakarības izcīna savu kolumbāriju, savu zviegšanas tiesību iestiprināšanu mulčā, tā viņas dara un darīs, tā viņas ir audzinātas un tāda ir viņu daba, zviegt un tērgalēt līdz paisums pār debesīm pārnesīs meliorācijas skočus un sadils milžu papēži, sadēdēs papīra klopes, saūdu un inuitu sofomorās grūpijas.

Interesanti, ka Jēzus mācība iekļaujoši apvienotu šobrīd savstarpēji pretnostatītu politisko grupējumu deklarētās vērtības un principus.

1) Uzticības un uzticēšanās pilnas attiecības ģimenēs, monogāmas attiecības kā labākais modelis laulātajiem un viņu bērniem.

"Sieviete Viņam saka: "Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt." Tad Viņš tai saka: "Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!" Sieviete Viņam atbild: "Man nav vīra." Jēzus viņai saka: "Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, - jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību."

"Un pienāca farizeji un, Viņu kārdinādami, jautāja Viņam: "Vai vīram atļauts no savas sievas šķirties?" Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Ko Mozus jums ir pavēlējis?" Bet tie sacīja: "Mozus atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un šķirties." Un Jēzus tiem sacīja: "Jūsu cietās sirds dēļ viņš jums šo bausli rakstījis. Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir." Un mājās Viņa mācekļi jautāja Viņam par to pašu lietu. Un Viņš tiem saka: "Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu. Un, ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecējas, tā pārkāpj laulību."

2) Piedošana un nepaaugstināšanās, soda vietā dodot iespēju laboties; dzimumu līdztiesība.

"Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: "Mācītāj, šī sieva pieķerta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?" Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs. Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kurš no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu! Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!"

3) Greznība un īpaša attieksme tad, kad tā ir nepieciešama - svarīgos, īpašos tautas saliedētības, upuru un to piemiņas brīžos.

"Bet, kad Jēzus bija Betānijā spitālīgā Sīmaņa namā, viena sieva piegāja pie Viņa, tai bija akmens trauciņš ar dārgu svaidāmo eļļu, kuru tā izlēja Viņam uz galvu, Viņam sēžot pie galda. Kad mācekļi to redzēja, tie apskaitās un sacīja: "Kamdēļ šī izšķērdība? To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem." Bet Jēzus, to nomanījis, sacīja tiem: "Kam jūs apgrūtināt šo sievu? Viņa pie Manis ir padarījusi labu darbu. Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien. Jo, izliedama šo eļļu uz Manu miesu, viņa gribējusi Mani kapam svaidīt. Patiesi Es jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi."

4) Pārmērīga ienākumu nevienlīdzība izraisa abpusēju norobežošanos - bailes zaudēt materiālās vērtības no vienas puses un skaudība no otras, abos gadījumos novēršot no būtiskā - pateicībā un priekā apzināties savu un savu līdzcilvēku eksistences vienreizīgumu un pašrealizēties - sabalansēti savā un sabiedrības labā. Ienākumu sabalansētība kā ētiski-ekonomisks princips, bagāto un stipro materiāla palīdzība handikapētajiem kā goda lieta, bet samērīgi, lai tiem nezustu motivācija atbilstoši savām spējām turpināt vairot ienākumus un ar tiem arī dalīties.

"Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: "Vienas lietas tev trūkst - ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man." Bet tas, par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts. Un Jēzus skatījās apkārt un saka uz Saviem mācekļiem: "Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!" Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal griežas pie tiem un saka: "Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā." Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: "Kas tad var tapt glābts?" Jēzus, tos uzlūkodams, saka: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas."

5) Saprātīga un mērķtiecīga darbošanās, attīstot savas spējas līdz izcilībai, un reizē garīgās prakses un to izkopšana, gatavošanās nāves brīdim, lai arī nezinot, kad tas pienāks.

"Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.
Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.
Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem.
Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu."

6) Nepieļaut varas pozīcijā eosošo divkosību, kas izpaužas kā to interešu, ko tie it kā aizstāv, ignorēšana, pašiem gūstot labumu.

"Tad Jēzus runāja ar ļaudīm un saviem mācekļiem,
Sacīdams: Rakstu mācītāji un farizeji ir nosēdušies Mozus krēslā.
Visu, ko viņi jums saka, to ievērojiet un dariet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara.
Jo viņi sasien smagas un nepanesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib tās ar pirkstu kustināt.
Un viņi tāpēc dara visus savus darbus, lai ļaudis tos redzētu: viņi lieto platas lūgšanas siksnas un garus pušķus pie drēbēm.
Viņi mīl pirmās vietas mielastos un pirmos sēdekļus sinagogās.
Un lai ļaudis viņus tirgus laukumos sveicinātu un sauktu par "rabbi".
Bet jūs nesaucieties par rabbi, jo viens ir jūsu Mācītājs, bet jūs visi esat brāļi!
Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs.
Un nesaucieties par mācītājiem, jo viens ir jūsu Mācītājs - Kristus!
Bet lielākais starp jums lai ir jūsu kalps!
Bet kas sevi paaugstinās, tiks pazemots; bet kas sevi pazemos, tiks paaugstināts.
Bet bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs aizslēdzat debesvalstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat ieiet tiem, kas to vēlas.
Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs apēdat atraitņu mājas, skaitot garas lūgšanas; tāpēc jūs saņemsiet bargāko sodu.
Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs apstaigājat jūru un sauszemi, lai iegūtu kaut vienu jūdu ticībai; un, kad tas noticis, tad jūs padarāt viņu par elles mantinieku, divreiz ļaunāku, nekā jūs paši.
Bēdas jums, jūs aklie vadoņi, kas sakāt: ja kāds zvēr pie svētnīcas, tas nav nekas, bet kas zvēr pie svētnīcas zelta, tam tas jāpilda.
Jūs, neprātīgie un aklie! Jo kas vairāk: vai zelts, vai svētnīca, kas svētī zeltu?
18Un, ja kas zvēr pie altāra, tas nav nekas; bet ja kāds zvēr pie dāvanas, kas atrodas uz tā, tam tas jāpilda.
Jūs aklie! Kas vairāk: dāvana vai altāris, kas svētī dāvanu?
Kas zvēr pie altāra, zvēr pie tā un visa, kas uz tā atrodas.
Un kas zvēr pie svētnīcas, zvēr pie tās un pie visa, ka tanī atrodas.
Un kas pie debesīm zvēr, tas zvēr pie Dieva troņa un pie tā, kas uz tā sēd.
Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs dodat desmito daļu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet neievērojat svarīgāko bauslībā: taisnību, žēlsirdību un ticību. Šo jums vajadzēja darīt un to neatstāt."

7) Bērnu tiesību aizsardzība un tikumīga (ētiska) sabiedrība, kas nesabojā bērnu pirmreizējo apskaidrību ar traumējoši pazemojošu attieksmi, vai ar izaicināšanu uz lepnību, tiekšanos pēc neētiskas publicitātes, varas un mantas iegūšanas kā vērtībām, nemaz nerunājot par pret bērniem vērstām krimināmi sodāmām darbībām, tā vietā atzīstot savas kļūdas, atvainojoties un tiecoties pašiem savu zaudēto apskaidrību atgūt.

"Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: "Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?" Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū un sacīja: "Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani. Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā."

Secinājums. Augšminētie citāti noklāj gan politiski kreisā, gan labēja spektra vērtības un ataino tās kā vienlaikus praktiski realizējamas. Esošie politiskie pretnostatījumi ir pašu grupējumu mākslīgi sašaurināti noteiktu politisko ambīciju realizēšanai, nevis sabiedrības labāko interešu aizstāvībai. Jo tad tiem būtu jāapvienojas, kas liktos kā piekāpšanās līdz šim deklarētās, šaurās principu kopas priekšā. Katrai politioskajai krāsai ir uzkrāts politiskais kapitāls, līdzīgi kā bagātnieka sakrātā manta, ar kuru tas nav gatavs dalīties un tāpēc aiziet noskumis, tā arī neieguvis apskaidrību un piepildījumu.

Bet - "Dievam visas lietas iespējamas."

13 Tātad Jakoba dēli atbildēja ar trompetēm Šekemam un savam tēvam Hamoram; viņi runāja ar Ansīti, jo viņš gaidīja savu sirdi Dinu sulojam.

Dienēt buldozeros. Mambijas skaldne. Ielu nodomi. Gaidīja makaronu un daudzas reizes klāja gultu. Skudras plēst no mozaīkas. Maizi prom no pakomāta.

Griezīga skaņa ieradās no dienvidrietumiem, tās viskozās plaisas šķēla gaisu, ko gan tās varētu darīt savādāk, ja no vienas no viņām bija atdalījies cilindriskais antresols, viņš bija apmēram tik pat garens kā sliežu ceļš kaut kur Cēsu mežā, tas vēsturiskais šaursliežu klājums, pa kuru no tuneļiem bija pienestas garās pienenes stādīšanai priežu maliņās. No jūsu rūsas mēs secinām, ka garkājtēviņš būs atdevis savas malas diendusām, tās tagad īpaši izpušķotas izklājušās gar pakšiem, lai tos rotātu savādāk ēnainajos - kur tu nesi šo kurtuvi, tā ir vienlīdz skaista un nederīga, tā nebrēc, tā sīksti dūc, pat sīc, ja viņa ir sīciņa, ja viņa ir gaidāma, ja noderīga, ja kāda mīlēta, ja to saprot, ja nospriego, ja tai tango uzsauc, ja to samīļo, ja konteineru terminālī uzceļ pašai savu vietiņu, kur griesties dancī kaut vai, ja neviens nernedz, ja maza lampiņa izgaismo tikai trijstūrīti vai arī kabatslakatiņu, ar kuru tikt ārā no šīs ķezas, no šīs ķēpas, tikt ārā atkal plašā baltumā bez azaidiem un vadu strīdiem, tikt pa traktoriņa kuzavu uz saulaino 39. un tad atkal pa piemājas dārziņu, gar fārengeitu pārīti tālāk pa nogāzi pretim strautiņam, tad to apejot nogriesties pie svāna jaunkundzes un derībās uzvarēt viņas drāniņu, tā jau mazais buldozerīts bija apgājis visu rietumu krastu un tagad varēja klusu dūcot nesties uz apmetnēm caur lapenēm, caur sijām, enkuriem un gulšņiem, viņam patika ar riekstoku sakosties un dālijas tanti uzaicināt ciemos pie nepazīstamiem kaimiņiem, pie siju luncinātājiem, pie brankšām, dālijas tante patik varēja atnākt, viņu nevajadzēja nest, nedz zagt, nedz pogas griezt ārā vai kā savādām pieradināt pie kraukšķīgajām banknotēm ar dolāru zīmēm, ar zīmēm, ko pa spīdīgo logu deva piena kombinātā, piesūcinātā un necaurredzami baltā, netransparentā zombiju apokalipsē.

Humint (2026)
(Spoileris - Vladivostokā Pulkveža Brieža un Elizabetes ielu krustojumā redzami Narvesen un Swedbank logotipi)

Skrieniet skatīt mēnesi

Onkulīši ar pavecākiem pikapiņiem.

pirmo dāmu tusiņu izdomājām mēs abas ar i. madmixā. augšstāvā pie trepītēm. jo visas puslīdz pazīstamās meitenes tad bija tikai tāda un tāda stāra piedeva, nevis pašas par sevi brīnišķīgas personības, un mēs izdomājām, ka vajag mūs visas savest kopā - sapazīties, dzert, dejot un pļāpāt un būt vērtībām pašām par sevi. bija tikai viens noteikums: nerunāt par džekiem. viņi satraucās, ka mēs perinām kaut kādu karojošo feministu karu un grasāmies grāpī vārīt indi, bet ne - mums bija noruna vispār aizmirst par večiem un būt pašām. i tajā laikā bija smaga šķiršanās, kuru es - hahaha tagad varat sagrozīt kā gribat un pēc savas saprašanas - mediēju ti uzklausīju abas puses un sarunājos un paturēju rociņu, un abas puses pēc tam gadiem to novērtēja. vēlāk d. bija karš pret i. nevis pret mani, bet manila visu mainīja (visuvisuvisuvisuvisu)







mēs sarunājāmies, vismaz viņa izrunājās no sirds, nolaida tvaiku. mēs runājām arī par to, kā tapa teksti, kāds vispār mums katrai ir domu gājiens. tas nebija tā: par ko/kuru ir tas un tas, mūsu sarunas nebija jautājumu un atbilžu vakari, tās bija sarunas. es viņai skaidroju, ka rakstu ļoti vispārīgi un aptuveni, savienojami punkti ir tālu cits no cita un ir savienojami visādīgi un katrs var savienot punktus kā grib un tad sanāk kas nu kuram sanāk. viņa man teica, ka kādam kaut kas liekas, un es teicu, ka lai jau liekas un lai tic tam, ko pati redz. pēc manilas es pati nebiju necik runīga (es tad pat vēl nezināju), bet viņa absolūti atteicās ticēt, ka esmu sajukusi prātā, un domāja, ka mani patiešām stalko (un ka tieši m., bet es uzskatīju, ka viņam nav motīva to darīt) un ka man nekas nerādās, un prātoja, kur un kā fiziski un tehniski. vienīgais cilvēks, kurš tiešām un pavisam un līdz galam visā bija manā pusē un vēlāk vienīgā/pēdējā stīga un savienojums ar cilvēkbūtnību. ja nu kādiem sērošanas pionieru pulciņa vadītājiem šķiet, ka es nemāku sērot (neko nemāku). mūsu starpā nebija nekādas greizsirdības - ne vienai, ne otrai. bija uzticēšanās un bēdu uzticēšana. mūsu karogs bija sirsnības krāsā. kāda tā ir?



ja es pēdējā dzimšanas dienā būtu piezvanījusi - vai viņa būtu drusku nolaidusi tvaiku, vai viņai būtu palicis drusku vieglāk? es nezinu - vai ar nepiezvanīšanu es viņu pagrūdu? mums bija noruna: tā kā viņa ir ļoti aizņemta, es viņai nekad nezvanīšu - viņa zvanīs man, kad varēs/gribēs. tāpat viņa zvanīja diezgan reti - juta, ka es negribu ne ar vienu runāt. pēdējā dzimšanas dienā es grasījos piezvanīt apsveikt, bet domāju, ka vēl ir par agru - piezvanīšu vakarā. vakarā bija pēdējais seanss, man bija slikti un tā arī nepiezvanīju. man bija slikti un negribēju ne ar vienu runāt. nevarēju. varbūt jums ir taisnība. vai es būtu varējusi to novērst? nē, varbūt tikai mazliet uz brīdi atvieglot, tāpat kā tad, kad es izdarīju milzīgu kļūdu - aizbraucu vēl pēdējoreiz uz manilu, solīju vēl atbraukt, bet nepaspēju - pārrēķinājos.

viņa zināja? nē, viņa nevarēja zināt. vienīgais mierinājums
tāds pats mierinājums kā tas, ka labi, ka mammai nebija jāredz krievijas iebrukums ukrainā

es saprotu tieksmi meklēt vainīgos vai vienu (vienu!) vainīgo un kārt pie lielā zvana vai kārt bet lēnām un vilkt striķi uz augšu
bet vēzis pagaidām vēl nav ārstējams. mums visiem viņas pietrūkst. kurš ir visvainīgākais? tiešām es? vai vajag kādu vienu (vienu!) vainīgo? mēģinu iztēloties, kā viņa reaģētu uz melnās sotņas izgājieniem. man šķiet, ka arī viņai tas būtu kaut kas vispār neaptverams un neieliktos nekādos - ne tikai tāpēc, ka spīdzina tieši mani, bet tāpēc, ka vispār spīdzina - kādu - jebkuru - jebko - vispār. es ceru, ka, ja pēc nāves apziņa kaut kādā formā saglabājas, tad, ja viņas apziņa kaut kur kaut kā vēl eksistē, tad noteikti ne šeit. lūdzu lūdzu ne šeit - es ceru, ka viņa šo visu neredz

Krimā nogāzusies Krievijas cara lidmašīna

Mēs nemainām noteikumus

Mute (2018)

Kate (2021)

10 Jūs dzīvosiet ar mums un laukiem pēc jūsu ieskatiem. Dzīvojiet un dariet lietas, un iekārtojieties [laukos]. 11 no savas puses Šekems teica [Dinas] tēvam un brāļiem: "Ja es radīšu atbalstu jūsu acīs un ja jūs man teiksiet, es to darīšu. 12 Apsveriet taustāmu naudas summu, ko [jūs] ar Ansīti man noteiksiet kā dāvanu: esmu gatavs dot, cik teiksiet; tikai dodiet šo jauno personu man par sievu."

Pulsācijas vira. Es viņam jau iemetu ar sudraba kaltuvi. Pat tādi, kas nav maizes darbā nolikti. Drūzmēšanās pelnos.

Trajektorijai mēģina noslīpēt galvas tiesu. Paklupumi aiz drāznieces sintakses. Paklāju monētas. Makintoša svars. Slampes vadiņi. Hasīda augļu bazūnes.

Un tolaik tas trellis, kas, sīciņš būdams, iegāja būdā un uzcēla sev galvanizācijas staciju, tagad iznāk no DNR paklāju rūpnīcas ar snīpi un slīpmašīnu. Viņa viduklis ir apmēram, kā saka, savienots ar visumu. Ne katram var šķist savādāk, bet nopietnība ir tā lielmaņu valstība, kurā, ja gribēsi, varēsi nokļūt ar pakaļejošu datumu un vēl atmetīs atpakaļ kaut ko skanošu. Ja nopietnība ir vienīgais vārds, kas aprobējas šajā sabiedrībā, tad telefongrāmata un tās daudzie grami var ieviest skaidrību savādāk nenopietnā sarunā. Var bucīt bucīt apkārt un Serbijā, bet, vai tas ir vajadzīgs šajos vijošajos laikos, kad ne vienmēr vara ir sabotējama artava, vai redzi atšķirību? Vai tad no Priekuļu stacijas nenāci kājām tajā vakarā, kara somā un plāniem svārkiem? Varbūt tu liki sevī kādas atzīmes par nodarīto, varbūt, bieži esi skatījies acīs ar traumu. Varu tev pateikt, sliktas sliekas nes sevī mūžību tik pat lielā mērā kā Buratino skaitļi uz La Teufel. Bet bieži tā negadās tramvajā iekāpušajam likās ap acīm kādi miglas mākonīši, tumšāki kā iebraucējiem un nelikās vis lieki piebilst un atģisties, nelikās un stipri gribējās starp gurķiem ieslīdēt, pie dilles, nelikās, bieži nav licies, tikai izsamisis diegu ģenerators varētu kaut ko tādu sev nodarīt, pat mazliet liktos viņam, ja snigtu, ka no piekariņiem var pagatavot spageti mērci, ja viņam liktos, ja no vienas stūra dīvāna konstrukcijas uzplaiksnītu dzelzītis, viņš to uzreiz notvertu, savirpinātu pirktos, liktu lustrā pakarāties, viņam tā spice jau no jaunības likusies gāzveida, tā viņam likās, uzspodrinājis dzēšgumijas piku, licis aiz piedurknes pilspalvu ātrai izvilkšanai, pēkšņai atklāsmei, viss viens, tā pat viņa pirksti varēja ātrāk, viņš varēja uzsprāgt no pārslodzes, viņa didaktiskā automātisma prērija zaigoja no spicām viltībām, viņa tēvi jau kapsētā zināja, kā iznākumu paredzēt, kā zvīņas ap acīm izskaistināt, kā grafītam likt dancot pa nokaitētu dzelzi, pa šauro strēmeli no sājās vērmeles uz dvēseli.