zrnkl ([info]balalauks) rakstīja,
@ 2007-10-29 18:40:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
tagad es sev pārmetīšu, bet tas nekas, jo, kas gan ir jaukāks. tā es domāju, un manas domas nav pamatotas, bet tas arī neļauj man izrauties no mūklāja, ko veido doma. doma ir katarse, domas prātulas mani nemierina. domas ir katastrofālas, tās domātas muļķiem. godam es izlocījos no neprāta un godam ir divas puses, kas pilnas ar traumu. domas ir skaistas, kad tās atskrien pakaļ, un dāsnas ir runas, kad to bezierunas ir nomierinātas un nedod man piekušanas spēju. es domāju par muļķiem, kas ir duraku ačgārnums, par klajiem meliem un iedrosmi skatīties acīs prātam. domas klajās lauku mājās ir daudz skaistuma, tās pārbauda manu neiecietību, un dusmas mani pārtop par matu krāsu, kas nepieviļ ar aklu kaklu. es nepiekrītu skaistumam, jo tas nonievā, es brienu pa smaidu, un tajā atspoguļojas niekalbība. nekad vēl cilvēce nav mani panākusi ar tādu attapību, lai nomierinātu nervu kamolu. un dusmas drūmajā pēckara gaisotnē nepiekāpjas ne tuvumā mūsdienu priekam, kas trulu smaidu uz lūpām mani skūpsta. mani guļošo, kas esmu es. es esmu duraks, un taisnā zarna mani neattaisno, jo ar visām bravūrām un niecības apliecinājumiem mūsu mājas mūs padzen mežā, kas arī mūs padzen, un tā mēs dzenājamies savās iedomās, līdz mūllāps piedzimst ar skaidru galvu un metas gliemžnīcas skavās, lai iekarotu pasaules slavu. lai iekarotu citas pasaules, lai sētu savu gūzmu un nevarētu mūs paturēt mūžīgās sāpēs, kas mums piešķir tik daudz gaišu mirkļu, ka ar rokas stiepienu var nepietikt, lai pieskartos dievam un tas mums piedotu.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?